Šī gada pirmspēdējā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam divus ekrāna darbus – Lusilas Adzialiovičas Berlinālē godalgoto ziemas pasaku “Ledus tornis”, kā arī seriālu formāta meistara Vinsa Giligana vienprātības melno komēdiju “Pluribus”, kas nesen ieguvusi divas "Zelta globusa" nominācijas.

Nereti vislielāko tehnoloģiju kritiku rada tie, kas ražo pašas tehnoloģijas. Straumēšanas platformas “Apple TV” paspārnē ir tapis seriāls “Pluribus”, kas kritizē digimoderno komunikāciju, nekritisku mākslīgā intelekta izmantošanu un labbūtības apogeju. Seriāla autors ir Vinss Giligans, kurš ir pazīstams kā seriālu “Pārkāpt robežu” (2008–2013) un “Labāk zvaniet Solam” (2015–2022) veidotājs, un šoreiz viņš piedāvā postapokalipsi, kurā Zemes iedzīvotāji ir kļuvuši laimīgi. Tomēr ne visi.

Seriāla desmit sēriju centrā ir erotisko romānu autore Kerola (Reja Sīhorna), kura ar savu aģenti un partneri Helēnu nesen kā ir atgriezušās no grāmatas tūres un tikšanās ar lasītājiem. Viņa necieš savus romānus, atpazīstamību, ikdienu – te Giligans norāda uz “priviliģēto kaitēm”. Kerolas raksturs saasinās, kad pasauli ir skārusi “laimes” pandēmija, kuras rezultātā civilizācija ir kļuvusi… laimīga. Viņa un vēl 12 citi cilvēki nav pakļauti vīrusam. Kerolas varone ir pēdējā desmitgadē bieži redzētā antivarone: Kerola vēlas glābt pasauli, nevis cilvēces labad, bet gan tāpēc, ka iepriekš bija labāk.

Savukārt uz Latvijas kinoekrāniem ir nonākusi radikālā stilizācija “Ledus tornis”, kuras pamatā ir Hansa Kristiana Andersena pasaka par “Sniega karalieni”. Kino mīti, cietsirdīgais ekrāns un tā liegā gaisma. Filma izrādīta Berlināles galvenajā konkursā šī gada februārī.

Gaspāra Noē dzīvesbiedrene, režisore Lusila Adzialioviča piedāvā savu ceturto pilnmetrāžu, un galvenajās lomās ir debitante Klāra Pačīni un Mariona Kotiljāra.

Filma ieved atsvešinātā, saltā un sarmas klātā nekurienē 60. un 70. gadu mijā Francijā, kad bārene Žanna (Pačīni) nejaušības rezultātā nonāk “Sniega karalienes” filmēšanas laukumā, pār kuru valda ledainā aktrise Kristīne (Kotiljāra).

Filma smalki preparē aizraušanos ar ekrāna valdzinājumu un fantāzijām, kā arī tā ir prasīga pret savu skatītāju. Mēs nonākam Fausta tēla teritorijā: dvēseles pārdošana un atzinība, ko iegūstam pret to. Pusaudze Žanna ierauga šo cenu, bet viņa arvien vairāk iemīlas ciniskajā kino veidošanā, kurā, iespējams, nav vietas jaunām sirdīm.