Dodoties vasaras pārtraukumā, raidījuma Kur kritiķiem nav vietas epizodes centrā ir aģents Ītans Hants, viņa mitoloģija un misija, kas ilgusi teju 30 gadu – uz ekrāniem ir nonākusi "Neiespējamā misija" pēdējā daļa "Pēdējā atmaksa" ar žanra mesiju Tomu Krūzu aģenta lomā.

Raidījumā aplūkojam "misijas" vēsturi un to, kā gadu gaitā mainījušies tās vaibsti. Un kāpēc mūs, daudzmiljonu auditoriju, saista tāda ekrāna spiegu pasaka kā "Neiespējamā misija"?

"Neiespējamā misija", kuras pirmā daļa uz ekrāniem nonāca 1996. gadā, klasiķim Braienam De Palmam rotaļājoties ar izlūkdienesta aizkulisēm, piedāvāja amerikāņu antitēzi britu Džeimsam Bondam un bondiādei: specaģentu, kurš mīl mīlēt un mīl cīnīties par tainsīgumu amerikanizētā hiperpozitīvismā. Gadu gaitā Krūza atveidotais Hants stājies pretī tā laika aktuālajiem ģeopolitiskajiem un sociālajiem draudiem – no teroristiem līdz bioieročiem –, noslēdzošajās divās daļās sastopoties ar mākslīgo intelektu, kam ir dots vārds Esumība.

Astotā daļa "Pēdējā atmaksa" ir sentimenta un darbības kino likumības ievērojošs darbs – tas mēģina mūs atgriezt tik senās atmiņās, ka tiek veltīta teju ceturtā daļa filmas, ievedot iepriekšējo darbu notikumos. Brienot cauri atmiņu popūrijam, noslēdzošajā daļā Hants ar saviem cīņubiedriem Luteru, Bendžiju un mīļoto Greisu ir izglābies no teju vai fatālas vilciena katastrofas. Viņš ir gatavs piedot nodevējiem un cīnīties par labo. Bet kā allaž – pēc saviem noteikumiem –, un vai šī būs pēdējā cīņa? Vai Hants sagaidīs sava mīta "ilgi un laimīgi"? Un kamdēļ ir saistoši reflektēt par vasaras popkorna kino sociālo reāliju un politikas kontekstā?