Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē ievedam neērtās pagātnēs un tagadnēs. Norvēģa Kristofera Borgli dramēdija “Totāla drāma” uzjundī jautājumus ne tikai par to, cik labi aktieru Zendajas un Roberta Patinsona varoņi pirms kāzām viens otru pazīst, bet arī cik sodāma ir iztēle un cik ir rīcība. Savukārt vācu režisores Mašas Šilinskas “Lūkojoties saulē” ieved četru sieviešu likteņos, kas vairāk kā simts gadu garumā ir savīti ciešāk par visu.

Norvēģis Kristofers Borgli, kuru daļa skatītāju atpazīst kā Latvijā izrādītās satīras “Pati sev piegriezusies” (2022) autoru, turpina strādāt Holivudā. Pēc veiksmīgā 2023. gada darba “Sapņu scenārijs” ar Nikolasu Keidžu galvenajā lomā režisors attīsta sev pazīstamo rokrakstu. Proti, fokusu uz pāris varoņiem, sabiedrības dubultajiem standartiem, neērtajiem smiekliem un mileniāļu paaudzi. Filmā “Totāla drāma”, kas pievēršas tam, cik labi mēs pazīstam savus tuvākos cilvēkus, režisors galvenajās lomās pulcē savas paaudzes zināmākos aktierus Zendaju un Robertu Patinsonu.

Skaisti, jauni cilvēki. Kāzu plānošana. Un tad – pavērsiens. Pagātne, kas satricina. Un sākas farss. Emmas (Zendaja) un Čārlija (Patinsons) atklāsmes kāzu nedēļā, malkojot degustācijā vīnu un atklājoties saviem vedējiem par ļaunākajiem nodarījumiem viņu dzīvēs, pielej eļļu kāzu adventei un tās plānošanai. Iegraužoties dzimumkomēdiju tradīcijas ābolā, Borgli izspēlē filozofisku problēmu: kāpēc mēs sodām par nodomu un iztēli, bet nesaasinām reālu rīcību un tās sekas?

Savukārt Šilinskas drāma “Lūkojoties saulē” ir viens no pērnā gada visnovērtētākajiem darbiem – filma saņēmusi žūrijas balvu Kannu kinofestivālā un citas godalgas. Tās fokusā ir četras dažādu paaudžu meitenes un viņu stāsti. Almu, Ēriku, Angeliku un Lenku šķir laikmets, bet vieno ģimenes īpašums un tā piekājes upe, kuru apdzīvo elektriskie zuši. Alma pieredzēs vecāku sargātos noslēpumus, Ērika – kara laika klusumu, Angelika – seksualitātes mošanos, bet Lenka – draudzību, kas ierodas tikpat ātri, cik tā pazūd.

“Lūkojoties saulē” ir izlolota, silta un ambicioza filma, lai gan četru meiteņu pieredzētais izriet no dzīvības un nāves dejas un vācu kolektīvās pieredzes pēdējā gadsimta laikā. Tomēr Šilinska nemēģina veidot scenāriju, balstoties vācu kino standartsituācijās – nacisma vēsturē un vardarbībā, Rietumvācijas un Austrumvācijas posmā un citos. Režisore kopā ar scenārija līdzautori Luīzi Pēteru atrod elegantas sānieliņas, lai atteiktos no makronaratīviem un pievērstos mikronaratīviem.