Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas laidienā sevis meklējumi debijas pilnmetrāžas spēlfilmās – aplūkojam Signes Birkovas eksperimentālo kino evanģēliju viņas debijas spēlfilmā “Lotus” un komēdiju “Pāvs” par komformistu alkām pēc svaiga gaisa Vīnes ielās. Abu darbu centrālais vadmotīvs ir identitātes spēle, kas nereti tiek pavērsta pret mums pašiem – spēlētājiem, kas spēlē paši sevi.

Signes Birkovas kinodarbs "Lotus", kas kairinās un valdzinās skatītājus ar eksperimentālo un dekadentisko stilu, ir par kino un radošuma spēju dziedāt. Filma ir viens no pēdējo gadu vēsturiskā anarahornisma jeb apzināta pagātnes kiča piemēriem, kas ieved 1919. gada Latvijā, kad dzimtas muižā atgriežas baltvāciešu dižciltīgā Alise fon Trota (lietuviešu aktrise Severija Janusauskaite). Viņai ir lemts kļūt par diženu režisori, piesaka pats liktenis. Kameras statīvam līdzīgā trīskāje sastop nāves kultu, tiek iesaistīta valsts mēroga sazvērestībā un satiek neticamus tēlus, kas kino valodā pārraksta nacionālo un kinematogrāfa vēsturi.

Savukārt Eiropas komēdijas zelta etalonam līdzīgais austriešu režisora Bernharda Vengera darbs "Pāvs" ieved īres kompanjona Matiasa (vācu aktieris Albrehts Šuhs) dzīvē, kurā viņš no viena pasūtījuma uz nākamo pārtop par citu cilvēku. Viņa profesija nozīmē būt tam, ko vajag – pēc iepriekš sastādīta scenārija viņš saviem klientiem var kļūt par izglītotu pavadoni, tālienē dzīvojošu, veiksmīgu dēlu vai gādīgu tēti skolas pasākumiem. Asprātīgā un izklaidējošā filma, kas uztausta Eiropas kino komēdijas ideālus, retorizē: vaimūsdienu eiropieša lielākā traģēdija ir komformisms?