Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē apskatām divus kardināli dažādu mērogu darbus – Kristenas Stjuartes debijas pilnmetrāžas filma "Ūdens hronoloģija" piedāva filmveidi, kas paliek iespējami tuvu ādai, ķermeniskai pieredzei un subjektīvām emociju ainavām, savukārt Fila Lorda un Kristofera Millera “Projekts “Ave Marija”” piedāvā skatītājam nonākt kosmosa plašumos, lai nodibinātu strapgalaktiskas draudzības. Abi darbi ir ambiciozi, taču, vai tiem izdodas sasniegt izvirzītos mērķus?

"Ūdens hronoloģijas" pamatā ir 2011. gadā izdotais lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Lidijas Juknēvičas autobiogrāfikais romāns ar tādu pašu nosaukumu. Tajā viņa skarbā, neizskaistinātā valodā atklāj ģimenē valdošo disciplīnu, tēva seksuālo un fizisko vardarbību 70. un 80. gadu  savas dzīves gaitas pēc pārdzīvotā. Te rodas jautājums – vai biogrāfiskam materiālam ir jebkāda atbildība sekot klasiski “pareizas” dramaturģijas sliedēs?

Filma atvirzās no intereses par notikumu attīstību (lai gan Stjuarte to atstāj ļoti skaidru) un pievēršas afektiem, kas kā caur ūdens virsmu izkropļo dažādus notikumus. Epizodē spriežam – vai Stjuartei un filmas dzinējspēkam, aktrisei Imodženai Pūtsai, izdodas noturēt skatītāja iesaisti cauri visiem asociatīvajiem serpentīniem?

Fils Lords un Kristofers Millers ir labi pazīstami Holivudas izklaides kino veidotāji, taču viņu jaunākais sniegums, rakstnieka Endija Vīra romāna "Projekts "Ave Marija"" ekranizācija, publiskajā telpā šķiet apvīts ar īpašu slavu. Kāpēc? Un vai filma piedāvā ko vairāk nekā klasisks izklaides kino?

Sarunā apspriežam filmas himbo – moderno "Lielo Lebovski" Raienu Goslingu, pieskaramies tipveida tēlveides ābecei un vērtējam to, vai Holivudas kontekstā nu varam runāt par "vientuļš vīrietis izplatījumā" apakšžanru.