Pēc nesen aizvadītās Nacionālās kinobalvas “Lielais Kristaps” ceremonijas aplūkojam godalgoto Alises Zariņas dramēdiju “Nospiedumi” un franču autores Alises Vinokuras drāmu “Modes aizkulises”. Abos darbos būtisks ir mūsdienu sievietes skatupunkts. Ja Zariņa filmā “Nospiedumi” kartē vecāku atstātās brūces, tad Vinokura “Modes aizkulisēs” piedāvā skatu uz spozmes pilno industriju no neordināriem skatu punktiem.

Alise Zariņa ir viena no redzamākajām savas paaudzes režisorēm. Viņas debijas filma “Blakus” (2019) tika nodēvēta par mūsdienām piemērotu alternatīvu “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā” (1981) un faktiski aizsāka to, ko mēs varētu saukt par Latvijas “trīsdesmitgadnieku kino”. Proti, stilistiku, kas kopā vij Rīgas alternatīvo kultūru un stāstus par jauniem pieaugušajiem, kuru dzīves ceļš neseko iepriekš pieņemtajām sabiedrības konvencijām par dzīvokli, mašīnu, bērnu un hipotēku kā brieduma signāliem. 

Bohēmisks dzīvesveids, jaunas sievietes un mīļākās, lelles “Bārbija” klātbūtne, attiecības ar mammu un vientulība, bet tai līdzās ir tēva mīlestība, kas ir fragmentāra. Līvai (Ieva Segliņa), sasniedzot briedumu un turpinot nodarboties ar fotogrāfiju, tēva atgriešanās akselerē pieredzes nospiedumus. Tas trāpīgi tiek risināts caur viņas attiecībām ar dzīvesbiedru Mārci (Gatis Maliks), pašas ķermeni, seksualitāti un pingpongam līdzīgajām attiecībām ar mammu (Leonarda Ķestere-Kļaviņa).

Savukārt Vinokura “Modes aizkulisēs” savij triju sieviešu – kino režisores, grima mākslinieces un jaunas modeles – dzīves. Režisores rokrakstam ir raksturīgs maigums un niansētība, kur uzmanība ir galvenokārt veltīta scenārijam, tamdēļ pārlieku estetizāciju un laikmetīgā kino tropus filmā neieraudzīsiet. Jaunākais darbs latviešu valodā ir nosaukts par “Modes aizkulisēm”, pazaudējot savu vārdspēli ar “izšūšanu” un “ar roku darināts”, ko paredz franču vārds “couture”.

Šāda atslēga ļauj saprast to, kā trīs atšķirīgās sievietes – Maksīne (Andželīna Džolija), Ada (Anjēra Anī) un Anžela (Ella Rumfa) – tiek sastiķētas kopā Parīzes modes nedēļā zem kāda modes nama jumta. Jaunākais darbs nav glancēta modes filma vai reklāmdarbs – režisori interesē sieviešu pieredzes un to, ka visas vieno kāds neredzams pavediens. Šoreiz pavediens ir redzams – diedziņi un stāstu vīles ir jūtamas.