Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē recenzējam norvēģu režisora Joahima Trīra drāmu “Sentimentālā vērtība” par ģimenes, vēstures, teātra un kino trauslajām attiecībām – tām eļļu pielej patriarha atgriešanās. Līdztekus aplūkojam mīlestības un laulības alegoriju – Linnas Remzijas drosmīgo darbu “Mirsti, mana mīla” ar aktieriem Dženiferu Lorensu un Robertu Patinsonu.

Starp sentimentālo un nesentimentālo: kas padara cilvēkus, atmiņas, vietas un objektus īpašus? Šo jautājumu uzdod Joahims Trīrs, atgriežoties pie skatītājiem pēc kinodarba “Pasaulē sliktākais cilvēks” (2021) un divām “Oskara” nominācijām par labāko oriģinālscenāriju un starptautisko filmu.

"Sentimentāla vērtība", kas ieguvusi šī gada Kannās "Grand Prix" balvu, ieved Borgu dinastijas vēsturē un mūsdienās: divas māsas Nora (Renāte Reinsve) un Agnese (Inga Ibsdotira Lilleāsa) caur tēva, ievērojama kinorežisora Gustava Borga (Stellans Skašgords), atgriešanos abu dzīvēs, izgaismo savas dzimtās mājas klusākos, sāpīgākos un intīmākos stūrus.

Savukārt skotu kino autores Linnas Remzijas jaunākais darbs "Mirsti, mana mīla" arīdzan tika izrādīts Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā. Katra režisores filma – kā debija "Žurku ķērājs" (1999), tā arī "Mums ir jārunā par Kevinu" (2011) un citas – ir notikums, un jaunākais darbs ar Lorensu un Patinsonu destruktīvu jauno vecāku Greisas un Džeksona lomās apelē pie sirreālā, dabas un psihes krustpunktiem. Tā ir ambicioza metafora par attiecību dabisko (un pārdabisko) nāvi, kas neatstās vienaldzīgu nevienu.

Kur kritiķiem nav vietas bija ekskluzīva iespēja intervēt filmas aktrisi Lorensu par sadarbību ar Remziju un lomu, kādā mēs zināmo Holivudas aktrisi neesam nekad viņu redzējuši, kā arī brīvības un domubiedru nozīmi.