Dažkārt balstīšanās dokumentāritātē ir apzināta mākslinieciska izvēle, citkārt – to nosaka filmas tapšanas apstākļi. Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē apskatām abas iespējamības. Irānas filmdara Džafara Panahi jaunākā filma "Tas bija tikai negadījums", ko par labāko atzina šī gada Kannu kinofestivāla žūrija, tapusi slepus, paļaujoties uz pilsētas scenogrāfiju, savukārt Benija Safdija jaunākais darbs "Triecienmašīna", kas saņēmis labākās režijas apbalvojumu Venēcijas kinofestivālā, ļoti tiešā veidā spēlfilmas formātā pārnes vairāk nekā 20 gadus vecu dokumentāro filmu.

Džafara Panahi vārds skatītājiem visā pasaulē asociējas ar tumšu, dažkārt sausu humoru un disidentisku apņēmību atspoguļot Irānas valsts varas un sabiedrības saspīlējuma punktus. Filmas stāstu iedvesmojusi režisora pieredze ieslodzījumā, kur viņš laiku pavadījis ar aizsietām acīm, koncentrējoties uz skaņas ainavu. Tā arī filmas galvenais varonis Vahīds, vairākus gadus pēc iznākšanas no cietuma par piedalīšanos protestā, savā darbnīcā izdzird kājas protēzes čīkstoņu. Šī skaņa viņam ir palikusi atmiņā no sadistiska cietuma uzrauga, un viņš, nespējot palaist garām iespēju atriebties, nolaupa vīrieti. Neesot pārliecināts par savu lēmumu, viņš uzmeklē citus, kas cietuši no sarga, ar mērķi pārliecināties, ka viņš nav kļūdījies – katrs tēls uzrāda savu reakciju uz opresīvu režīmu.

Pārspriežam, kā šis darbs iederas Panahi kopējā filmogrāfijā, vai šis tiešām ir viņa karjeras augstākais punkts, kā režisors izvairās no banalitātes un kādam nolūkam ir tapis šis kino.

"Triecienmašīna" ir teju vai Holivudas panākumu formulas iemiesojums – labi zināms aktieris (Dveins Džonsons) sadarbojas ar režisoru sava uzvaras ceļa sākumā (Benijs Safdijs), lai uz ekrāna iemiesotu sarežģītu raksturlomu sporta filmas žanrā. Un tomēr – šī ir filma, kas par savu pamata materiālu ņem 2002. gada tāda paša nosaukuma dokumentālo darbu, uzdodot jautājumus par to, cik iespējama ir alķīmiska pārplūde no ļoti dažādām filmveides modalitātēm.

Sarunā mēģinām atšķetināt filmas kodolu, runājam ar ambīciju kino, atdarināšanas mākslu un deviņdesmito gadu estētikas kodiem.