Jaunākās epizodes uzmanībā ir polittehnologi un politiķi, varas aizkulises un spēles, kā arī likmes un ētika. Itāļu režisora Paolo Sorentīno jaunākais darbs “Žēlastība” ielūkojas Itālijas prezidenta termiņa izskaņā, kas liek pārvērtēt savus priekšstatus par morālajiem pienākumiem sabiedrības priekšā. Savukārt francūža Olivjē Asajasa “Kremļa burvis” apspēlē oligarhu marionetes un politiskās dienas kārtības orķestrēšanu 21. gadsimtā.

Netipiski sev Sorentīno, kurš pazīstams ar estētisku karnevalizāciju savā filmogrāfijā – “Dižais skaistums” (2013) un “Partenope” (2024) –, dodas interjera un dialogu filmas virzienā. Venēcijas galvenajā konkursā izrādītais darbs “Želastība” ir intīma portretfilma par prezidentu Mariano de Santisu (lomā Sorentīno aktieris Tonijs Servilo) un viņa attiecībām ar tautu, meitu un paštēlu.

Pēdējās darba nedēļās valstvīru vajā domas par sievas neuzticību un paša mirstīgumu, un, saskaroties ar sarežģītu lēmumu, viņam nāksies pārvērtēt – ko paturēt un ko palaist vaļā.

Savukārt “Kremļa burvis” – vēl viens pērnā gada Venēcijas kinofestivāla darbs – iet radikāli citu ceļu un iemantojis skandalozas aprises. Asajass, kurš daudzkārt pievērsies politiskajām aizkulisēm, šoreiz ieved 90. beigu Krievijā un analizē Vladimira Putina režīma formēšanos.

Filmas pamatā ir itāļa Džuliāno de Empoli daudzlasītais romāns, kas pietveras televīzijas producenta Vadima Baranova (filmā Pols Dano) karjeras zenītam, kļūstot par Putina (Džūda Lovs) galveno polittehnologu un iezīmējot Kremļa politisko kursu līdz Krimas okupācijai 2014. gadā.

Filma daļēji uzņemta Latvijā un daudzās lomās redzami latviešu aktieri, no kuriem spilgtākais ir Andris Keišs Jevgeņija Prigožina veidolā. “Kremļa burvja” tapšanas kontekstu, kam ir cieša piesaiste Latvijas politiskajai ainavai, analizējusi ukraiņu izcelsmes žurnāliste Anna Koriagina izdevumā “Le Monde” – ar rakstu ir iespējams iepazīties šeit.