Daudzi uzlūko ASV prezidentu Donaldu Trampu kā pasaules izlabotāju, kā to, kurš sodīs pasauli par tās grēkiem. Raidījumā Kurp griezies, pasaule? saruna ar politologu, Latvijas Universitātes pasniedzēju Andi Kudoru. 

Andis Kudors: Starptautiskā politikā ir dažādas teorētiskās pieejas, no kurām trīs populārākās varētu nosaukt reālismu, liberālismu un konstruktīvismu. Tramps atgriežas tajās kategorijās, kur Džons Mīršaimers, viens no zināmākajiem neoreālisma autoriem, aicina Ameriku nekur nebūt par globālo policistu. Tikai tur, kur tas ir simtprocentīgi izdevīgi ASV nacionālajai drošībai, bet nebūtu par tādu normatīvo policistu, kas seko taisnīgumam tālos pasaules nostūros, kur, Amerikai panākot, piemēram, taisnīgumu, Amerikai pašai nekas nemainītos. Tas būtu pret šo reālismu. Kāpēc tērēt resursus? Reālismā galvenās kategorijas, ar ko operē šajā teorētiskajā pieejā, ir vara, nacionālā drošība, ekonomiskie ieguvumi vai zaudējumi. Šādi spriežot, Mīršaimera pieeja ir, ka Amerikai nevajag Ukrainā iesaistīties, ja tas neaizskar kaut kā burtiski ASV intereses. Un MAGA vēlētāju daļa bija tie, kas arī atsaucās, ka ASV jāpārtrauc būt par pasaules policistu. 

Jautājums gan ir, vai tomēr arī no reālisma perspektīvām ASV izolacionisms būtu izdevīgs? Vai kopumā viņi tomēr nezaudētu paši gan nacionālās drošības ziņā, gan ekonomiski? Tas būtu plašāks jautājums, vai Mīršaimera pieeja vispār būtu atbilstoša?

Tramps jau nav izolacionists. Viņš vienkārši selektīvi izlemj, kur viņš piedalīsies ar pātagu vai ar burkānu.

Gribētos saprast, cik lielā mērā Donalda Trampa klātbūtne mūsdienu politikas ainavā un tas, kas tur notiek līdz ar viņa darbošanos, cik to ir pelnījusi šībrīža pasaule? Šķiet, ka tiešām Donalds Tramps iedarbojas uz vājajiem punktiem. Viņš uzrāda Eiropas ar integrācijas deficītu, drošības un aizsardzības pūliņu deficītu, viņš iedarbojas uz Apvienoto Nāciju Organizāciju tajos punktos, kur šī organizācija ir tiešām nefunkcionējoša.

Andis Kudors: Ap 2000. gadu bija populārs tāds autors Jans Menners, viņš runāja par Eiropas Savienību kā par normatīvo varu. Proti, tā vara, kas spēj pārliecināt citas valstis sekot saviem principiem, tātad aizrauj ar savu principu pievilcīgumu. Tas varētu būt kaut kāds maigās varas paveids. Bet, ja maigā vara ir ļoti plaša koncepcija, kur varbūt jeb kā pievilcīgums, gan kultūras, gan vērtība jo sevišķi populārās kultūras. Normatīvā varā runa ir par principu, politisko vērtību pievilcīgumu, ar ko varētu aizraut. Un Jans Menners lietoja piemēru par nāvessoda atcelšanu. Eiropas Savienības valstis aizraut citas valstis un tad viena pēc otras atcēla nāvessodu. Vēl viņš runāja par Austrumeiropu kā piemēru. PSRS sabruka, kad tur bija ideju vara, kas ietekmēju. Bet visi neaizraujas. 

Eiropas liberālās domas naivums ir bijis, ka, komunicējot savā starpā Eiropas lielajā burbulī, var rasties sajūta, ka visi ir tādi. Tad sākam komunicēt uz ārpusi kā tādā džentlmeņu klubā esam radoši, (..) un liekas, visi ar to aizrausies. 

Tad Semjuels Hantingtons, par ko daļa varbūt vīpsnāja, teica, ka politikā mēs nemeklējam tikai drošību un ekonomiku, mēs meklējam arī savas identitātes aizstāvību arī globāli. Tāpēc būs konflikti tur, kur būs ļoti spilgti atšķirīgas kultūras. 

(..) Eiropas vājums ir bijis tas, ka taisnīgumu nevar panākt starptautiskajās attiecībās bez spēka instrumenta. Valsts iekšienē mums ir pašsaprotami - ir policija, ir prokuratūra. Tikai daļa no pilsoņiem ievēro likumus idejas pēc, daļa ievēro aiz bailēm. 

Starptautiskā arēnā radās ideja, ka Eiropa ar savu normatīvisma aizraus. Nē. Pat Eiropas iekšienē var rasties problēmas. starptautisko tiesību princips kaut kādā ziņā tika nonivelēts, jo netika piespiestas valstis, kuras izgāja ārpus tā.

(..) Mums daudz kur veicās, ka ASV kā globālais policists varbūt šur tur, kur tas atbilda arī ASV interesēm, piespieda valstis sekot kaut kādiem principiem.

(..) Cilvēce nav atradusi labu risinājumu, un es ticu arī, ka neatradīs, karu likvidēšanai. ir jābūt kaut kādam piespiedu mehānismam, kā viens otru savalda un pieskata. Ko tiesību eksperti parasti saka, ja Tramps kaut ko dara Grenlandē vai vēl kaut kur? Starptautisko tiesību principi kā tāda jau nelikvidējas. Līdzīgi kā pat ja visi Latvijā izlemtu, ka drīkst zagt, pats princips, ka zagt ir slikti, nemainās. Tas tāpat ir slikti. 

(..) Konstruktīvā pieeja ir tāda: likumi ir objektīvi pastāvoši. Cilvēki ir radīti līdzīgi, tāpēc labais un sliktais ir kaut kas vairāk nekā tikai par ko mēs tagad vienojāmies. Ja nebūs piespiedu mehānisma starptautisko tiesību nostiprināšanai un taisnīguma panākšanai starptautiskā arēnā, normas darbosies tikai daļēji. Tur, kur stipriem aktoriem sakritīs taisnīguma vērtības. Citādi nē.