Raidījumā Kurp griezies, pasaule? saruna ar Ravanu Osmanu (Rawan Osman), Vācijā dzīvojošu sabiedrisko aktīvisti un lektori, kuras tēmas ir arābu pasaules antisemītisms, ideoloģiskais radikālisms un Izraēlas un arābu valstu attiecību normalizācijas jautājumi.

Šī viņas ievirze var šķist paradoksāla, ja zinām, ka Ravana Osmana dzimusi Sīrijā un uzaugusi Libānā, kur sabiedrībā joprojām norma ir gluži pretēji uzskati, tai skaitā pašas Izraēlas valsts pastāvēšanas noliegums.

Sevišķi rūgtus pārdzīvojumus Ravanai Osmanai nesa 2023. gada 7. oktobra grupējuma "Hamās" teroristiskais iebrukums Izraēlā. Tā iespaidā viņas teiktais dažos aspektos ir kategorisks un diskutabls. Tomēr Ravanas Osmanas redzējuma pamatā ir demokrātijas un tiesiskuma vērtības, par kurām jau atkal nākas cīnīties šodienas pasaulē. 

Nesen Ravana Osmana viesojās Latvijā, kad tapa Latvijas Radio. 

Kā mēs saprotam, nav viegli nostāties pret savas tautas, savas izcelsmes vides dominējošo viedokli, it īpaši, ja šī tauta gadu desmitiem dzīvo ar savu vēsturiskā procesa upura izjūtu. Vai varat pastāstīt, kas jūs pamudināja uz šādu neordināru nostāju un dzīves ceļu?

Ravana Osmana: Tas vienmēr ir neierasti, kad kāds ar manu izcelsmi pauž atbalstu Izraēlai. Tāpēc, varbūt, jūsu klausītājiem man vajadzētu pastāstīt, ka esmu pa pusei sīriete, pa pusei libāniete, dzimusi musulmaņu ģimenē. Mans tēvs ir sīrietis, no Damaskas, Sīrijas galvaspilsētas; viņš ir sunnīts. Mana mamma ir šiītiete no Bekās ielejas Libānā. Šī ieleja tiek uzskatīta par „Hezbollah” cietoksni, un „Hezbollah” ir atzīta par teroristisku organizāciju, vismaz daļā no Rietumu pasaules. Tā ir organizācija, kas sevi veltījusi Izraēlas valsts iznīcināšanai. Tāpēc es uzaugu sabiedrībā, kurā tiek intensīvi skalotas smadzenes, kas dzīvo kā daļa no t.s. „Pretestības ass”.

Tiem, kas nezina – „Pretestības ass” ir alianse Tuvajos Austrumos, kuru kopš 1979. gada vada Irānas Islāma Republika. Irānas režīms uztur un dod patvērumu satelītgrupējumiem Tuvajos Austrumos. Viņiem ir kaujinieki Irākā, iepriekšējais Sīrijas režīms Asada vadībā bija viens no viņu lielākajiem sabiedrotajiem. „Hezbollah” ir Libānas politiska partija, bet ar savu bruņoto spārnu tā kļuva spēcīgāka par pašu Libānas valsti. Tāpat hutiešu kaujinieki Jemenā, kas traucē globālo tirdzniecību, kā daudzi, domājams, zina, atkārtoti uzbrūkot kuģiem Sarkanajā jūrā. „Pretestības ass pretojas” Izraēlas valsts pastāvēšanai un ir zvērējusi iznīcināt Izraēlu un padzīt visus ebrejus no mūsu reģiona.

Es piedzimu 80. gados un uzaugu ar šo vēstījumu. Es uzaugu sabiedrībā, kas slavināja ne vien mocekļa nāvi, bet arī terorismu. Es to saku tāpēc, ka Libānā, atšķirībā no palestīniešu sabiedrības, neviena māte tomēr neuztvertu ziņas par sava dēla nāvi vai to, ka viņš ir kļuvis par kaujinieku, ar to prieku, kāds tiek pausts palestīniešu sabiedrībā. Tas ir pretrunā ar cilvēka dabu.

Kad jūs Eiropā skatāties mākslas vai dokumentālās filmas par teroristisko uzbrukumu Olimpiskajās spēlēs 1972. gadā, jūs jūtaties pavisam citādi, nekā jutāmies mēs, kad katru gadu to skatījāmies. Arābu pasaulē, un arī progresīvajā un liberālajā Libānā, palestīniešu teroristi, kas nogalināja 11 Izraēlas sportistus, joprojām tiek uztverti kā varoņi. Tas ir tas, ko es saprotu ar terorisma slavināšanu. Jāsirs Arafāts, rotājies ar kefiju – tradicionālo galvassegu, kuru viņš padarīja par pretestības simbolu, bet arī par terorisma simbolu, kā es to saprotu tagad, kad esmu pametusi arābu pasauli.

Jā, nav viegli paust viedokli, kas ir pretrunā ar valdošo, taču es neesmu unikāla arābu pasaulē. Tādu balsu ir daudz, pateicoties internetam, kas ir mainījis piekļuvi Izraēlas vēstījumam.