Turpmāk katra mēneša pēdējā ceturtdienā tiksimies raidījumā Kurp griezies, pasaule? Šoreiz sarunas temats ir - Eiropa kā iespējams neatkarīgs militāri stratēģisks spēlētājs. Analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Kara muzeja ieroču un militārās tehnikas kolekcijas glabātājs Dainis Poziņš.

Tik izteikti, kā tas ir šobrīd, kad Eiropa piespiedu kārtā domā, ka tai varbūt būs jāiztiek bez Savienoto Valstu klātbūtnes tās drošības struktūrā, tāda situācija laikam pārskatāmā pagātnē nav bijusi? Tai pagātnē, kurā Eiropa ir kļuvusi daudzmaz vienota un iztiek bez iekšējiem konfliktiem.

Dainis Poziņš: Tā domā nemaz tik jauna nav. Faktiski jau divtūkstošo gadu sākumā, kad bija laimīga sajūta, ka Padomju Savienība ir sabrukusi un spriedze kontinentā šķietami ir mazinājusies, radās pirmās balsis par to, vai vispār NATO ir nepieciešams kā militāra organizācija. Pirmajā jaunā gadsimta periodā tas uzsvars lielā mērā novirzījās nevis starpvalstu konfliktiem, bet izvirzījās jauna problēma - cīņa ar starptautisko terorismu. Visi redzēja, cik salīdzinoši viegli Amerikas Savienoto Valstu un to sabiedroto armijas uzvarēja Sadama Huseina bruņotos spēkus, un radās tāda ilūzija, ka nedz Eiropai pašai, nedz arī Amerikas Savienotajām Valstīm nav vairs nepieciešama tik liela militārā komponente. 

Domas par vienoto armiju, Eiropas spēkiem vai lielāku neatkarību no Amerikas Savienotajām Valstīm diezgan tradicionāli [uzturētāja] Francija. Bet tās domas vienmēr izskan politiskās diskusijās, līdz praktiskam tas, nedz divtūkstošo gadu sākumā, nedz arī līdz pat pēdējiem notikumiem Ukrainā... īsti praktiskas skaidrības, kā veidot šos Eiropas vienotos bruņotos spēkus, nav. Tā tāda teorētiska spriešana. Un arī ir ļoti daudz iebildumu. 

Viens no iebildumiem - mums taču ir NATO. Kāpēc mums veidot atsevišķu paralēli militāru struktūru Eiropā, ja mums ir funkcionējošs NATO? Un tās krīzes pazīmes transatlantiskajās attiecībās nebija nemaz tik izteiktas. Lai gan tie, kas seko militārai literatūrai un tēmai, jau Balkānu kara laikā amerikāņi laiku pa laikam izteica pārmetumus, ka eiropieši īsti nav gatavi dažās kritiskās jomās mūsdienu karam un ka sabiedrotajiem ir vairāk jādomā par tehnisko progresu. 

(..) Diskusijas un strīdi ilgst jau gandrīz 30 gadus, bet ir atšķirīgs tas līmenis, kā tas notiek. Šobrīd noteiktu politisko spēku vidū tā ideja ir diezgan aktuāla kļuvusi.

Sigita Struberga: Es piekritīšu, tiešām Francija jau kādu laiku ir runājusi, un šis piedāvājums par Eiropas stratēģisko autonomiju, tās diskusijas, kas bija pirms tam, ka Francijas izpratnē tas tiešām bija arī attiecībā uz militāro jomu, kamēr pārējie, ieskaitot Latviju, vairāk runāja nedaudz citā kontekstā, paplašinot šo stratēģiskās autonomijas izpratni, runājot par enerģētiku un tamlīdzīgi, un liekot uzsvaru uz to, ka NATO ir tā, kas nodrošina šo militāro komponenti. 

Taču ir jāsaka, ka arī šobrīd nav ir pilnīgi vienota pozīcija, ka Eiropai ir jānodalās, noteikti nav. Tai pašā "Baltajā grāmatā", kas tikko iznāca, faktiski tiek uzsvērta joprojām NATO loma. Tālāk tas uzsvars ir par Eiropas spēju stiprināšanu NATO ietvaros. 

Tas, kam es arī noteikti piekritīšu, ir, ka ASV jau visai ilgi ir runājušas - tas nav parādījies pirms trīs mēnešiem vai ar Trampa otro prezidentūru - ka Eiropai ir jāstiprina spējas. Nē, ASV par to jau ir diezgan ilgi runājušās, tāpat kā par tiem stratēģiskajiem mērķiem ir bijušas tiešām atšķirības viedokļos.

Tas, ka Tramps šo izsaka radikālāk, skaļāk, varbūt ir papildinājis šo pretenziju sarakstu, piekrītu. Bet faktiski ASV par to jau ir kādu laiku runājusi.

Kāds ir iemesls tam, ka Vašingtona runā, Eiropa lielā mērā turpina "laist to gar ausīm"?

Dainis Poziņš: Ir jārunā ne tikai par finansiāliem rādītājiem un kopproduktu, bet arī par to, kā tie līdzekļi tiek iztērēti un kādas ir reālās militārās spējas, jo mēs Eiropas un Amerikas militāros budžetus pilnīgi identiski nevaram salīdzināt. Amerikas militārajā budžetā ir iekļauti arī lieli sociālie komponenti, kas ir ļoti lielas izmaksas par veterāniem. 

Eiropas problēma ir tā, ka drīzāk politiski tādā varētu būt ilūzija, varbūt pat naivums. Man tīri personīgi no kāda 2006. - 2007. gada ir iekšēji dilemma, runājot ar Rietumu sabiedrotajiem un mūsu politiķiem, jo es vienmēr esmu uzskatījis, ka Baltijas valstīm un NATO valstīm Austrumeiropā, pievienojoties šai aliansei, ir militārā struktūra un militārās spējas jāvirza tuvāk Austrumiem. Tas, ka Krievija gatavojas konfliktiem ar Rietumiem informācijas telpā un arī tīri praktiski, tas jau nav ne vakardienas, ne aizvakardienas un arī pat ne Ukrainas konflikta sākums. Mums ir jāpatur prātā, ko Putina kungs pateica slavenajā Minhenes runā. 

Cik ilgi bija sarunas un raksti par kārtējām mācībām Baltkrievijā vai Krievijas rietumu kara apgabalos, kur tiek izspēlēti scenāriji uzbrukumam Baltijai? Tradicionālā atbilde, ko nācās dzirdēt: nē, nē, tā ir tikai politiska retorika iekšējam patēriņam. 

Bet mēs ļoti labi zinām no vēstures, ka valstis pirms karadarbības veic konkrētas darbības ekonomikā, propagandā, karaspēka apmācībā, ideoloģijā. Bija skaidri redzams, ka Krievija tiek gatavota konfliktam ar Rietumiem. Savukārt mūsu Rietumu partneri, it sevišķi tie, kas tālāk par Oderu, neuzskatīja to par draudu un joprojām daudzi neuzskata. 

Sākās Ukrainas karš, un ko izdara Eiropas lielākās valstis? Uzdāvina Krievijai "Nord Stream 2" gāzes vadu. Kad jau bija jāceļ pie visiem trauksmes zvaniem, kas notiek? 

Eiropas problēma nav resursu vai cilvēkresursu, vai finanšu, vai IKP problēma. Problēma ir identificēt Eiropas stratēģiskos mērķus un saprast, kādi ir reālie, nevis iedomātie draudi, kas nāk no ārpuses. Un daudziem politiķiem ir savs vēlētājs, viņiem ir savas iekšpolitiskās cīņas, viņiem ir savas partijas biroja intrigas.

Nevienam jau negribas teikt, ka mums tagad ir jāinvestē tankos, zemūdenēs, vienmēr ir jābūt pamatojumam, kāpēc mēs to darām un kādi ir tie reālie draudi, ko Krievija vai autoritārie režīmi kopumā rada. Problēma jau nav tikai Krievija, faktiski pēc Ukrainas notikumiem redzam no Tuvajiem Austrumiem līdz pat Tālajiem Austrumiem, ka autoritārie režīmi ir globāli saaktivizējušies.