Turpinājums sarunai sarunai ar Krievijā dzimušu amerikāņu vēsturnieku Juriju Felštinski.

Nesen latviski izdotās Jurija Felštinska grāmatas "No sarkanā terora uz teroristisku valsti" vadmotīvs ir - Krievijas valsts drošības struktūra teju kopš tās izveidošanas neilgi pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā ir pastāvīgi cīnījusies par varu ar savu radītāju - boļševiku, respektīvi, komunistisko partiju. Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu 1991. gadā partija savu varu zaudēja, savukārt drošības orgāni palika, kur bijuši, uzvarēja un tagad Vladimira Putina persona valda Krievijā. Pašreizējais agresijas karš pret Ukrainu ir šīs noziedzīgās varas produkts.

Jurijs Felštinskis: 2007. gadā Putins uzstājās ar savu nu jau slaveno Minhenes runu. Šajā runā viņš apsūdzēja Amerikas Savienotās Valstis vēlmē radīt vienpolāru pasauli, sakot, ka, savukārt, mēs, Krievijas Federācija, vēlamies radīt daudzpolāru pasauli. Patiesībā ir otrādi. Un Putins, kā viņš to bieži dara, savus nodomus piedēvēja pretiniekam. Amerikas Savienotās Valstis patiesībā iestājās par – nerunāsim par pašreizējo periodu – bet pamatā allaž iestājās par daudzpolāru pasauli. 

Un šāda daudzpolāra pasaule, tā teikt, Amerikas Savienoto Valstu hegemonijas ēnā, pastāvēja. Tajā bija demokrātiskā un brīvā tirgus Rietumeiropa, bija komunistiskās valstis, tostarp Ķīna, Padomju Savienība; bija dažas sociālistiskas valstis. Bet Putins ideālā gadījumā vēlas radīt vienpolāru pasauli. Vienpolāra pasaule, saskaņā ar Krievijas Federācijas teoriju, ir Eiropa, ko kontrolē Krievijas Federācija. Un Putins laiku pa laikam ir atgriezies pie šīs tēmas. Pēdējo reizi viņš tik atklāti par to runāja 2022. gada martā, kad bija jau uzsācis šo karu Ukrainā un domāja, ka tūdaļ visu Ukrainu ieņems un ātri iesoļos Austrumeiropā. Toreiz viņš publiski un atklāti pauda, ka viņu neapmierina kādreiz Padomju Savienībai piederējušās ietekmes zaudēšana. Proti, jau tad runa bija vismaz par NATO likvidēšanu un atļauju Krievijas Federācijai atjaunot savu kontroli pār Austrumeiropu. Bet pie sevis Putins varbūt pat domāja kontrolēt arī Rietumeiropu, jo toreiz valdīja uzskats, ka Krievija turēs Eiropu pie rīkles ar savu gāzes un naftas piegādāšanu un nepiegādāšanu. Tas, ka Eiropai ir jāpieder Krievijas Federācijai un tā piederēs Krievijas Federācijai, ir viens no galvenajiem principiem jaunās pasaules revolūcijas plāna versijas īstenošanas pirmajā posmā.

Tad – Āzijas karadarbības teātris. To, saskaņā ar pašreizējo versiju, neapšaubāmi kontrolēs Ķīna. 

(..)

Eiropa šodien vairs nav tā, kas bija 2022. gadā. Eiropa vairs nav tāda mentāli, politiski un ekonomiski. Trampa izstāšanās no NATO un, teiksim, izstāšanās no kopējā civilizēto valstu bloka nenoveda pie Eiropas kapitulācijas. Patiesībā tā ir novedusi pie tā, ka Eiropa ir sabozusi dzeloņus. Es domāju, ka Eiropā vadību līmenī izpratne par to, ka Ukrainas fronte nedrīkst tikt pārrauta, jo tas patiesi novestu pie Trešā pasaules kara, ir absolūta. Tāpēc Eiropa ir palīdzējusi un turpinās palīdzēt Ukrainai noturēt šo fronti. Un es nedomāju, ka Krievijas Federācija šo fronti pārraus.

Pavisam nesen tika apspriesta ideja par jaunu, lielu militāro mācību rīkošanu – Krievijas un Baltkrievijas kopīgās, kā tās tika nosauktas, mācības. Saskaņā ar šo mācību plānu Baltkrievijā bija jākoncentrē simts tūkstošu karavīru liels Krievijas karaspēks. Un bija skaidrs, ka šīs nebija militāras mācības, bet gan mēģinājums vai nu pa otram lāgam iebrukt Ukrainā Kijivas virzienā, kā tas jau notika 2022. gada februārī, vai, varbūt, atklāt otro Krievijas fronti – pret Eiropu.

Lai arī kauja Ukrainas frontē vēl nav beigusies, Putinam, visticamāk, šķita, ka nav izvēles. Jo Putins apzinās, ka uzvara Ukrainā nav gūta. Viņš droši vien neuzskata, ka ir zaudējis, bet viņš redz, ka viņam neizdodas uzvarēt. Bet galu galā šīs mācības, kas tika izziņotas kā tādas, kurās piedalīsies vairāk nekā 100000 karavīru, izrādījās manevri, kuros piedalījās 13000 no kuriem 10000 bija baltkrievu un tikai 3000 Krievijas karavīru. Citiem vārdiem sakot, Putins atteicās no šīm mācībām, kas nozīmē, ka šobrīd viņš ir atteicies no plāniem iebrukt Eiropā. Tas nozīmē, ka Krievijai vienkārši nav sauszemes armijas, lai iebruktu Eiropā. Pašlaik gan mēs esam liecinieki tādiem pastāvīgiem hibrīdiem, maza mēroga dūrieniem, ar kuriem Krievija nodarbojas un turpinās nodarboties. Taču tas, protams, stratēģisko situāciju un situāciju frontē mainīt nevar.

Putina aprēķins, ka Eiropa kapitulēs, kad Tramps atteiksies palīdzēt Ukrainai un kad Amerika faktiski pametīs NATO, arī izrādījās nepareizs. Eiropa nav kapitulējusi; gluži pretēji, teiksim, no jaunā Vācijas kanclera Merca mēs dzirdam paziņojumu, ka „Vācija ir atgriezusies”. Mēs redzam nebijušu militāro budžetu pieaugumu Eiropā – Francijā, Lielbritānijā un jo īpaši Vācijā. Tāpēc Putins jau ir zaudējis cīņā par Eiropu. Jā, daudzo vēlēšanu līmenī, kas teju katru dienu notiek te vienā, te otrā Eiropas valstī, viņš var gūt īslaicīgas uzvaras. Bet nedomāju, ka tas mainīs stratēģisko situāciju, tā teikt, Eiropas frontē. Tāpēc jautājums ir: cik ātri Krievija sapratīs, ka tā ir zaudējusi šo cīņu? Un šis ir vissarežģītākais jautājums. Es uzskatu, ja kraina iegūs spēju uzbrukt Maskavai, Krievija ātri sapratīs, ka šī kauja tai ir zaudēta. Bet, ja Ukrainai arī nākotnē trūks spēju uzbrukt Maskavai, kuru tai trūkst pašlaik, karš iegūs permanentu raksturu, un pēc gada situācija daudz neatšķirsies no tās, kāda tā ir tagad.