Globālo politisko rotāciju vērtējām kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Kārli Bukovski.

Kārlis Bukovskis: Pārbīdes notiek un arī turpināsies. Mēs 90. gados iegājām pasaulē, kurā faktiski Amerikas Savienotās Valstis bija vienīgā atlikusī lielvara. Tas, ko esam redzējuši pēdējo 35 gadu laikā, ir Ķīnas milzīgais izrāviens, faktiski Ķīna ir sevi izveidojusi un turpina nostiprināt kā vienu no globālajiem pasaules varas centriem. Krievija, ar visiem vardarbīgajiem un nejaukajiem līdzekļiem ieskaitot, mēģina noturēties pie statusa kā viens no pasaules varas poliem. 

Tad ir

jautājums par ceturto varas polu, par Eiropas Savienību, par Eiropu, ieskaitot Lielbritāniju. Vai nu Eiropa kļūst par ceturto varas polu, un visas spējas un visi rādītāji liecina, ka viņa tāda var kļūt. Vai arī Eiropa izzudīs tāda, kāda ir, un tad tā, arī no Latvijas viedokļa raugoties, būtu katastrofāla situācija. 

Vēl ir pāragri runāt un minēt tādu spēlētāju kā Indija vai kāds cits, kas potenciāli varētu nākt kā piektais varas pols. Par varas polu nedeklarē pats sevi, par varas polu tevi faktiski atzīst. Vienā brīdī tu tiec atzīts kā viens no nozīmīgajiem spēlētājiem.

Ir citi, kas saka, ka tā pasaule, kurā mēs būsim, būs tāpat bipolārā pasaule, tikai šajā gadījumā būs Amerikas Savienotās Valstis un Ķīna. Es to tā līdz galam neredzu. Krievija par vasali nav vēlējusies būt, un Eiropai nav īsti pamata kļūt kādam par vasali. Arī Amerikas Savienoto Valstu pozīcija ir bijusi, ka Eiropai jābūt spējīgai stāvēt pašai uz savām kājām. Kas rezultātā noved pie situācijas, kurā mēs šobrīd esam.

Šī daudzpolārās pasaules veidošanās bija Eiropas koncepts 19. gadsimtā, varas balansa situācija, šobrīd veidojas pasaules koncepts. Jo tiešs militārs konflikts starp lielvarām, ņemot vērā gan kodolieročus, gan citu ieroču iznīcināšanas spējas un to, ko tas nodarītu ekonomikām un cilvēku situācijai, cik apokaliptisks šis scenārijs ir, acīmredzot tas būs iemesls, kāpēc tā nenotiks. Bet proxikari, kari, kas notiek citās pasaules valstīs, vietās un reģionos, tie turpināsies. Diemžēl tā parādība nekur nepazudīs un mazajām valstīm faktiski būs jāizvēlas, kurā pusē viņas ir, kuram no šiem poliem viņas pieslienas. 

Atliek cerēt, ka Eiropa ir pārāk liela, lai to kāds "aprītu" veselu. Izskan no Maskavas puses ambiciozi apgalvojumi, ka mēs tagad būsim tie, kas valdīs pār Ziemeļeirāziju. Tas nozīmē, arī pār Eiropu. Tas ir diezgan smieklīgi, jo pasaules vēsturē, manuprāt, nav gadījumu, kad skaitliski, ekonomiski, tehnoloģiski vājāka vara pakļauj sev uz ilgu laiku kādu daudzskaitlīgāku, ekonomiski spēcīgāku, tehnoloģiski spēcīgāku reģionu.

Kārlis Bukovskis: Kā es teicu, Eiropai ir visas potences un spējas, lai būtu viens no pasaules varas poliem. Eiropa ir bijusi partnere Amerikas Savienotajām Valstīm ilglaicīgi, un būtu jau vienkāršāk no Latvijas viedokļa, ja šis arī nemainītos, jo Latvijas stratēģiskais partneris politiski un militāri ir Amerikas Savienotās Valstis, ekonomiski primāri tā ir bijusi Vācija un Ziemeļvalstis, un Eiropas Savienība. Tāpēc mēs atrodamies tādā kā duālā situācijā. No otras, kā pasaule attīstīsies, kā politika veidosies, tad arī redzēsim, kurai no pusēm mēs būsim tuvāki un klātesošāki. Bet Eiropa un Eiropas Savienība, protams, ir visdabiskākais.