Nesen Rīgā viesojās krievu izcelsmes amerikāņu filozofe, Ziemeļkarolīnas pavalsts universitātes filozofijas profesore Marina Bikova. Cita starpā viņa prezentēja nesen iznākušo grāmatu "At the Vanishing Point in History. Critical Perspectives on the Russia-Ukraine War" (Vēstures zudumpunktā. Kritisks skatījums uz Krievijas - Ukrainas karu).Tas ir vairāku Rietumos dzīvojošu krievu intelektuāļu eseju krājums profesores Bikovas redakcijā.

Raidījumā saruna ar profesori Marinu Bikovu, analizējot kopīgo un atšķirīgo šodienas attīstības procesos Krievijā, Savienotajās Valstīs un globāli.

Ja mēs paskatāmies uz šodienas pasauli un jaunievēlēto Amerikas prezidentu Trampu, kurš izmanto dažas arhaiskas pieejas, piemēram, importa tarifus, kas mūsdienu pasaulei ir diezgan arhaiska lieta. Arī dažus patiešām imperiālistiskas retorikas motīvus attiecībā uz teritorijām, kuras Amerikas Savienotās Valstis varētu pārņemt – varbūt tā patiešām ir agrāko politisko pieeju atdzimšana, proti, autoritārisma, līderības, varasvīru valdīšanas u.t.t.?

Marina Bikova: Tas ir interesants jautājums. Es to definēju kā sava veida jauno tirāniju. Un šī jaunā tirānija – tas nav tīri politisks termins. Tas ir arī sava veida sociāls termins, jo šī tirānija nav tikai ārēja, vērsta pret citām valstīm, pret pasauli kā tādu. Tā ir vērsta arī iekšēji pret savu sabiedrību. Un es uzskatu, ka šīs jaunās tirānijas galvenais jautājums ir varas jautājums – varas saglabāšana, varas izvēršana un varas stiprināšana. Šajā ziņā es pilnībā piekrītu, ka ir zināma pārklāšanās starp, piemēram, šo jauno Amerikas administrāciju un Putina režīmu. Tomēr pastāv atšķirības, un tās arī ļoti svarīgi paturēt prātā.

Vismaz man Putina valdīšana nav uzņēmēja valdīšana, bet gan Valsts drošības komitejas darbinieka valdīšana. Runājot par Trampa administrāciju, viņam prātā ir biznesa intereses, un viņš cenšas risināt visus jautājumus tieši caur šo prizmu. Vai tā var rīkoties politikā – tas ir cits jautājums. Manuprāt – nē, jo politika nav bizness. Politikā tiek izmantota diplomātija, nevis šī biznesa spiediena pieeja.

Manā skatījumā tas, kas šobrīd notiek Amerikas Savienotajās Valstīs – Trampa pieeja politiskajiem jautājumiem, starptautiskajai, globālajai politikai, arī iekšējiem sociālajiem jautājumiem, izmantojot tarifus un dažus citus motīvus, pievienojoties vai izstājoties no kādām starptautiskām organizācijām vai sadarbības nolīgumiem, – tā ir biznesa pieeja. Viņš kā uzņēmējs cenšas sasniegt savu, un, ja neiegūst rezultātu, ko ir gaidījis vai vēlējies, viņš noliek šo jautājumu malā – pagaidām un varbūt uz visiem laikiem, atkarībā no tā, ko un kā viņš sagaida. 

Tarifus viņš izmanto kā sarunu instrumentu. Viņš pasaulei saka: Ķīnai no 1. jūnija būs 30/40% tarifi. Tad pēc nedēļas vai divām:  nē, nē, mēs atliksim to datumu, jo Ķīna ir piekritusi tiem vai citiem nosacījumiem. 

Tas pats attiecas uz Kanādu, tas pats attiecas uz dažām citām valstīm. Un interesanti ir tas, ka dažos gadījumos viņš uzvar, dažas valstis ielaižas uz šīm viņa spēlītēm, sakot: labi, šajā konkrētajā gadījumā mēs šo tarifu pieņemsim, bet mēs tad sagaidītu kaut ko pretī. Šīs ir kā biznesa sarunas, tās vairs nav politiskas sarunas. 

Putins ir citādāks, vismaz manuprāt. Viņš faktiski cenšas diktēt savus nosacījumus. Ja pretējā puse nepiekrīt, viņš tikai pastiprina spiedienu, pieliek lielākas pūles. Un, ja rezultāta nav, viņš liek lietā citus līdzekļus, bet tā paša mērķa sasniegšanai. Viņš ir kā bandīts, kurš veido tādu situāciju, ka otrai pusei ir jāpiekrīt nosacījumiem. Ja nepiekritīsiet, jūs nogalinās.