Raidījumā Kurp griezies, pasaule? sarunas turpinājums ar Ravanu Osmanu (Rawan Osman), Vācijā dzīvojošu sīriešu un libāniešu sabiedrisko aktīvisti un lektori, kura sevi velta antisemītisma apkarošanai un centieniem panākt mierīgu līdzāspastāvēšanu starp arābu pasauli un Izraēlu.

Sarunas pirmajā daļā pievērsāmies Ravanas Osmanas personiskajai pieredzei, kopš bērnības ieaudzinātā antisemītisma pārvarēšanai un turpinājām ar jautājumu par Palestīnas arābu sabiedrības liktenī pagātnē un šobrīd pēc grupējumā "Hamās" 2023. gada 7. oktobra teroristiskā iebrukuma Izraelā.

Ravana Osmana: Tie Palestīnas arābi, kas nevēlējās dzīvot kopā ar ebrejiem, radīt kaut ko kopā ar viņiem, – tie ir mūsdienu tā sauktie palestīnieši. Viņi pateica nē jebkuram kompromisam, uzsāka intifādas, pirmo un otro, un arī pirms tam rīkoja terora aktus, vienmēr izvēloties vardarbību un terorismu. Un par šīs nostājas jaunu iemiesojumu kļuva 7. oktobris. Viņi mums parādīja, uz ko ir spējīgi.

Tāpēc man jādomā, par kādu „okupēto teritoriju” mēs te runājam? Kas ir tā Palestīna, izfantazētā Palestīna, kuru mēs iedomājamies Gazas joslā un tā sauktajā Rietumkrastā? Un – kāpēc? 78% zemes jau tika piešķirti arābiem. Tiem, kuri dzīvo Gazas joslā un Rietumkrastā, ir radinieki Jordānijā. Ja jau viņi tik ļoti ienīst Izraēlas vērtības, šo demokrātisko, iekļaujošo valsti.

Ja vēlaties vienlīdzību tā sauktajiem palestīniešiem, tad paturiet prātā, ka arī kā cilvēki mēs esam vienlīdzīgi. Mums ir vienādas tiesības, bet mums ir arī vienāda atbildība. Jūs nevarat tikai ņemt, jums vajadzētu arī dot atpakaļ. Un paturiet prātā, ja arī kā cilvēki mēs esam vienlīdzīgi – un tā ir jūdu un kristiešu vērtība, jo mēs visi esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, un  es to pieņemu, – tomēr, kolektīvā līmenī, es uzdrošinos apgalvot, ka kultūras nav vienlīdzīgas. Un es to saku kā cilvēks, kurš kopš 7. oktobra ir apmeklējis Izraēlu 18 reizes, ir runājis ar tūkstošiem izraēliešu.

Es esmu dzīvojusi četrās dažādās arābu valstīs, un varu teikt, ka lepojos ar Izraēlas sasniegumiem. Izraēla nav Tuvo Austrumu problēma. Tā nav problēma – tas ir risinājums. Tas ir modelis, par kādu mums visiem vajadzētu tiekties kļūt. Mums nav viņi jāaizvāc, lai mēs iegūtu stabilitāti. Viņi nav problēma. Problēma esam mēs.