Irāna – valsts par kuru mēs allaž esam runājuši kā par faktoru Tuvo Austrumu politikā, bet kas šobrīd ir ieguvusi arī krietni lielāku globālo nozīmi. Šoreiz raidījumā par to, kas varētu notikt ar Irānu turpmāk. Eduarda Liniņa sarunu biedrs studijā ir Latvijas Radio žurnālists Tālis Eipurs, viens no samērā nedaudzajiem Latvijas ļaudīm, kurš pēdējās desmitgadēs ir pabijis Irānā. 

Tālis Eipurs Irānā viesojās 2019. gada beigās.

Ja mēs domājam par to, kas ar šo sabiedrību varētu turpmāk notikt, būtu jāsaprot, kādas ir esošās varas un sabiedrības attiecības. Zinām, ka Irānā laiku pa laikam uzliesmo plaši nemieri, ļaudis iziet ielās. Ir bijuši dažādi iemesli, ir bijuši ekonomiski, ir bijuši brīvības jautājumi, tai skaitā cilvēktiesību jautājumi. Pēdējais spilgtais gadījums bija, kad jauna sieviete Mahsa Amini tika nogalināta, jo viņai nebija attiecīgs apģērbs uz ielas, un vēlāk policijas iecirknī vai citur viņa izrādījās mirusi. Bet visi šie nemieri, pateicoties režīma bruņotajām vienībām, tiek apspiesti. Pirmām kārtām tā ir tā sauktā "Islāma revolūcijas sargu gvarde",  kuru daudzi salīdzina ar to, kas bija Gestapo nacistiskajā Vācijā, militarizēta, ar lieliem militārajiem resursiem un visai nežēlīga represīva struktūra.

Kāds tev palika iespaids - vai cilvēki pakļaujas un samierinās ar esošo situāciju tāpēc, ka ir vienkārši bailes, vai arī tomēr, kā tas bija, piemēram, tai pašā nacistiskajā Vācijā vai staļiniskajā Padomju Savienībā, lielai sabiedrības daļai tomēr ir pieņemamas tās idejas, kuras režīms pauž?

Tālis Eipurs: Pirmkārt, Irāna ir liela un ar ļoti lielu dažādību reģionāli, politiskajos uzskatos, vēsturiski. Arī turīguma ziņā cilvēki ir ļoti dažādās kategorijās. Līdz ar to ir tikai loģiski, ka arī uzskatu dažādība ir ļoti liela. Protams, ka tur ir cilvēki, kuri ir ar mieru dzīvot tādā kārtībā, kāda tā ir šobrīd, un ir pietiekami daudz cilvēku, kuri ir citos uzskatos. Bet citi uzskati arī ir ļoti dažādi: vieni ir vairāk ar nacionālu ievirzi un reģionālu, vieglām separātisma vai pašnoteikšanās atblāzmām, citi savukārt ir par pašu ideju, iebilst tam, kāda iekārta ir šajā valstī. 

Drīz būs 50 gadi kopš 1979. gada revolūcijas Irānā un es uz vietas novēroju, ka visi ir iemācījušies ar to kaut kādā veidā dzīvot, visi jau rēķinās ar to, kā tagad ir, bet līdzīgi kā varbūt mēs atceramies Padomju Savienībā, ir virtuves sarunas, ir realitāte uz zemes, kur cilvēki ir iemācījušies dzīvot neatkarīgi un brīvi tajās robežās, kas viņiem ir iespējamas.

Protams, ka ir nianses, ko mēs nevaram salīdzināt ar Padomju Savienību, tur ir stipri atšķirīgas attiecības un lomas, kādas ir vīriešiem un sievietēm, bet tajā pašā laikā tas, ko es savām acīm - es pats alkoholu nelietoju, biju baltais zvirbulis Irānā, lai cik tas paradoksāli neskanētu, - šī samagonu kultūra, to es redzēju visur, cilvēki to piekopj. Un es domāju, ka līdzīgi ir ar visiem Rietumu labumiem un izgudrojumiem. Neapšaubāmi, ka tie Irānā ir klātesoši, viņi ļoti labi zina, kas notiek pasaulē. Tāpat viņi ir un paliek irāņi. Tas vecais stāsts - mēs mīlam savu zemi, nevis valsti. Un vai tie ir Kurdistānā vai Balčistānā, vai tur, kur persiešu valodā runā, vai tā ir turkmēņu daļa vai Irānas Azerbaidžāna, viņi katrs ir savas vietas patrioti kaut kādā veidā, kamēr vien tu neesi pretrunā ar režīmu. Domāju, ka to svītru viņi ģenētiski jūt, kur nu vēl ar prātu.

Cik varētu būt liela viņu tieksme kaut ko mainīt, lai tuvinātos uz Rietumiem? Atkal jau velkot paralēles ar Padomju Savienību un mūsu pieredzi, Rietumi bija lielā mērā sapņu zeme tāpēc, ka tur bija pieejams šis patēriņš, kas Padomju Savienībā bija ārkārtīgi ierobežots, arī iespēja ceļot pa Rietumiem - tas viss bija padomju cilvēkam faktiski nepieejams. Tas izraisīja ļoti lielu apetīti pēc pārmaiņām tiem, kuri varbūt to brīvības trūkumu kā tādu nemaz neizjuta. Irānas gadījumā, cik lielā mērā ir tā, ka viņiem būtu vēlēšanās kaut ko mainīt tāpēc, lai vienkārši ērtāk, patīkamāk dzīvotu?

Tālis Eipurs: Kaut vai par ceļošanu. Es domāju, ka daudzi Latvijā padomju laikā arī novilka to samierināšanās robežu, un visa plašā dzimtene bija vaļā. Nebija tā, ka nebija kur ceļot un ko redzēt. Bija pāri galvai un visa dzīves laikā nepietiktu. Jautājums - kur tu gribi ceļot? 

Kad es biju Irānā, man liekas, irāņiem bija piecas valstis, ar kurām ir bezvīzu režīms, bet tādas, kur tu tāpat vari visu mūžu ceļot - Krievija, Turcija, Ķīna, man liekas, ka bija Venecuēla un vēl viena no Āfrikas valstīm. Un viņi to dara, viņi tiešām naski ceļo. Un pati Irāna ir ļoti fantastiska zeme, kur ceļot, ar visu savu vēsturi un teritoriju. 

Viņš brauc ar ķīniešu mašīnām, viņiem ir pilnīgi citas auto markas, kuras es nekad mūžā nebiju redzējis, un viņiem benzīns tolaik maksāja, pirms pieciem gadiem, 8 eiro centi apmēram, ja pareizi atceros. Un tad bija plašie nemieri, kur līdz 30 eiro centiem pacēla. 

Es domāju, ka režīms, vara ļoti labi saprot, ja viņi piegriezīs tās skrūves kaut kādā veidā stingrāk, būs nemieri. Viņi visu laiku ar to rēķinās, viņi visu laiku "piestūrē" nedaudz, pieregulē.

Es pirms kāda laika parunāju ar irāņu paziņu, kas ir emigrācijā Eiropas Savienībā. Viņi aizbrauc atpakaļ uz mājām, ciemojas pie saviem radiem, un tas, ko viņi saka, piemēram, tagad Irānā, pat ja ir aizliegts, meitenes atļaujas staigāt bez galvassegām, un nekas dikti nenotiek. Režīms saprot, līdzko būs vēl kaut kādas papildus represijas, lai arī cik tur ir ierobežots internets, tas būs ar vēja spārniem pa visu Irānu.

Viņiem jaunu  Mahsas Amini protestu vilni šobrīd jo īpaši nevajag. Viņi ļoti rūpīgi, es domāju, vēro, stūrē, atstāj tik brīvības cilvēkiem, cik viņiem vajag minimālai labsajūtai un labklājībai materiālā ziņā. Tajā pašā laikā ļoti uzmanīgi skatās, lai robežas netiek pārkāptas.