Kādā futoroloģiskā, Latvijā izdotā grāmatā iezīmētas nākotnes attīstības perspektīvas nozīmīgākajām pasaules valstīm. Un Turcija tajā minēta kā valsts, kura varētu atjaunot Osmaņu impērijas kādreizējās robežas un kādreizējo ietekmi. Turcija patiešām izvērš savu ietekmes sfēru dažādos virzienos. Par Turciju un tās lomu šī brīža ģeopolitiskajā situācijā sarunā ar politologu Veiko Spolīti.

Sarunā iezīmējam vektorus, kuros Turcijas ģeopolitiskās intereses un ambīcijas mēs redzam augam. Un, pirmkārt, varētu būt virziens, kas īsti neietilpst kādreizējās osmaņu zemēs, proti, tā ir Azerbaidžāna. Un tālāk virziens uz tjurku zemēm. Tjurku tautas, kā zināms, apdzīvo Vidusāziju. Arī paši turki vēsturiski ir cēlušies šajā reģionā un tād kā klejotāji, nomadi ceļojuši tālāk uz rietumiem un ieņēmuši kādreizējās Bizantijas impērijas zemes tagadējā Mazāzijā, tur, kur tagad ir Turcijas valsts. 

Cik lielas ir Turcijas ambīcijas būvēt kaut ko tādu kā jaunu "pantjurkisku" pasaules telpu, kurā Turcija, protams, būtu vadošais un virzošais spēks?

Veiko Spolītis: Te ir vesela rinda jautājumu. Ļoti īsi sakot, ja mēs redzētu, ka Turcija kļūtu par tādu panturkisma vai par pantjurkisma būtu precīzi, kā tu to teici, centru, tas atver tādu kārtīgu Pandoras lādi, kuru ir atvēruši jau biedri Maskavā. 

Protams, ir Turcijā spēki, kuri vēlētos ar šāda veidojuma priekšgalā būt. To ir atklāti izteicis šī brīža prezidents Redžeps Tajips Erdogans un viņam pietuvināti ļaudis, kuri saredz Turcijas rūpnieku intereses šajās bijušajās osmaņu zemēs. Bet, ja mēs runājam par to, kādā veidā nokļūt pie jaunā impēriska veidojuma, tad saskaramies ar rindu problēmām. Vienas problēmas, protams, ir iekšpolitiskas. Otrkārt, tas ir tomēr starptautisko tiesību jautājums, un šeit ir ļoti lielas problēmas Turcijai gan savā projektā ar Lībiju, ar savu kaimiņvalsti Grieķiju, gan projektā ar Sīriju, ar Izraēlas un Kipras kaimiņiem. Un, protams, ja mēs runājam par pantjurkisma izplatību Turcijas ziemeļos, Kaukāzā sadurās Krievijas tradicionālās un osmaņu jeb Romanovu un osmaņu intereses. Šeit ir vesela rinda saskares punktu, kuri var radīt ļoti sprādzienbīstamu situāciju. Tāpēc šobrīd mēs redzam visnotaļ mierīgu notikumu attīstību visos punktos, kurus es tikko nosaucu, bet katram no tiem būs sava dinamika un katrs no tiem var attīstīties mazliet savādāk, jo šeit ir vairāki spēlētāji, kas vēl papildus ir iekļauti. Tā ir Eiropas Savienība, tās, protams, ir ASV ar šobrīd 47. prezidentu, un tas padara šo spēli visnotaļ interesantu.

Skaidrs, ka mēs nerunājam par kādu tradicionālā nozīmē atjaunotu impēriju, tā ir pagātne.

Veiko Spolītis: Veca paruna saka: divreiz vienā upē neiekāpsi.

(..)

Droši vien varam teikt, ka Turcija paliks Eiropas Savienībai kā tāds mazliet spītīgs un reizēm varbūt arī neērts kaimiņš, tomēr tāds, ar kuru neizbēgami ir jāsadzīvo arī pēc principa bez mums jau nevar tik un tā. Kad sīriešu bēgļu miljoni virzījās uz Eiropu, tas, ka tur pa vidu bija Turcija, kas tomēr uzņēmās lauvas tiesu no šīs problēmas ar Eiropas finansiālo pastutēšanu, tas ir zināms Turcijas nopelns, kas ir jāņem vērā, un arī tāds labs pieteikums nākotnes attiecībām.

Veiko Spolītis: Es domāju, jebkurš Latvijas klausītājs saprot, kādas ir Eiropas Savienības robežas, kas ir mūsu tuvākie kaimiņi un kas ir mūsu tuvākie izaicinājumi. Un šajā gadījumā tas, kā to iezīmēji Turcijas lomu, manuprāt, ir ļoti zīmīgi. Ar šīm pārmaiņām, kuras ir notikušas Vašingtonā, protams, pārmaiņas būs arī NATO, Eiropas sabiedroto vidū. Un šeit Turcija kā sabiedrotais mums ir ļoti svarīga. Tu parādīji to lomu, kuru Turcija 2015. gadā spēlēja Sīrijas bēgļu krīze, bet mums tam mazāks izaicinājums ir Krievija un tur notiekošais. Un šeit Turcijas loma būs ļoti svarīga. Tā kā, nākotnē skatoties, Turcijas spēja absorbēt izaicinājumus, kuri nāks iespējami Krievijas teritorijā tjurku valodā runājošajām republikām un Centrālāzijā. Esot Turcijā, redzot, kādā veidā Turcijas Attīstības aģentūra ir finansējusi turku valodas apmācību kazahiem, kirgīziem, turkmēņiem. Par azerbaidžāņiem es nemaz nerunāšu.

Turcija ilgtermiņā skatās uz tjurku valodā runājošajām tautām. Bet, runājot par Rietumu vektoru, protams, mēs nedrīkstam aizmirst to, ka Turcija joprojām ir iekšpolitiski sadalīta 50 uz 50 starp laicīgo turku tautas daļu un islamisko tautas daļu. Līdz ar to pat Redžeps Tajips Erdogans saprot, ka viņš nevar uzstiept savu vēlmi visiem, tieši tāpatās kā laicīgās Turcijas pārstāvji nevarēja uzstiept laicīgo Turciju arī 50% islamiskajai daļai. Un šī sadursme, kas Turcijas iekšpolitikā vienmēr ir, ir tā, kas ir noteikusi šo Turcijas, ja tā varētu teikt, viens solis uz priekšu, divi - atpakaļ politiku. Šobrīd Redžepa Tajipa Erdogana gadījumā ir divi soļi sperti atpakaļ islāmisma virzienā. Gaidīsim, kad notiks solis uz priekšu eiroatlantisko interešu aizstāvības virzienā. 

Turcija paliks Eiropas krustcelēs, kāda tā ir bijusi Bizantijas laikā, kāda tā bijusi Osmaņu impērijas laikā. Un Turcijas Republika nebūt nav izņēmums. Turcijas iekšpolitikā ir lērums izaicinājumu, kurus mēs redzēsim kā risinājumu 2027. gada prezidenta vēlēšanās. Jebkurā gadījumā Turcija nav nostājusies nedz Rietumu, nedz Austrumu ceļā, jo viņa ir pa vidu.