Radījumā Kurp griezies, pasaule runājam par Vāciju. Par tās neseno, pašreizējo un, domājams, perspektīvo iekš- un ārpolitiku. Analizē politologs Ojārs Skudra. 

Vācijas politika, sevišķi drošības jomā, dažus pēdējos gadus, faktiski kopš Krievijas pilna mēroga agresijas Ukrainā, saistās ar tādu apzīmējumu kā "Zeitenwende". Tas ir jēdziens, kas latviski visdrīzāk laikam ir tulkojams kā "laika grieži". To savā uzrunā Bundestāgam izteica Olafs Šolcs, bijušais Vācijas kanclers, visai loģiski un pareizi sakot, ka laiki mainās, ka mēs piedzīvojam laika griežus, un Vācijai ir jārīkojas turpmāk citādi. Bet lielā mērā šo jēdzienu vai apzīmējumu globālā un arī mediju diskursā saista ar šīs politikas īstenojumu, par kuru ir tas lielais jautājums, cik lielā mērā vārdi atbilst darbiem?

Droši vien, ja mēs runājam par Vāciju kopumā, tad šai sakarā var teikt, ka arī Šolca nomaiņa ar Frīdrihu Mercu arī zināmā mērā ir apliecinājums tam, ka Vācija kopumā kaut kādus secinājumus izdara.

Ojārs Skudra: Es atļaušos citēt abus kanclerus: bijušo un pašreizējo. Jēdzienu "Zeitenwende", ko var tulkot kā laika grieži vai kā laikmetu grieži, viņš lietoja 2022. gada 27. februārī kā kanclers, sniedzot valdības paziņojumu. Es atkārtošu galvenos punktus, lai būtu skaidrs, kāpēc, teiksim, šodien uz tiem punktiem pašreizējais kanclers Mercs skatās mazliet citādāk. 

Pēc Šulca domām, pamatā tas ir jautājums: vai vairāk drīkst lauzt tiesības, vai Putinam tiks atļauts pagriezt pulksteni atpakaļ uz laiku, kāds tas bija 19. gadsimtā, un lielvaru attiecības 19. gadsimtā. Trešais - vai mēs - šajā gadījumā domāta Vācija un Rietumi jeb Transatlantiskā kopiena un Eiropas Savienība, vai mēs varam ierobežot Putinu kā kara kurinātāju? 

Viņš izvirzīja piecus uzdevumus: pirmkārt, atbalsts Ukrainai, otrkārt - panākt, ka Putins novēršas no kara kursa, treškārt, jautājums par to, kad un kā mēs pildām savu pienākumu NATO ietvaros sniegt savstarpējo palīdzību. Ceturtais punkts - Bundesvēra spēju stiprināšana, un noslēgumā kā piektais punkts - Eiropa kā Vācijas rīcības ietvars vai satvars. 

Kas attiecas uz pašreizējo kancleru Mercu, atļaušos atkal īsi nosaukt viņa viedokli, kuru viņš izklāstīja šogad 8. septembrī, kad uzrunāja vācu diplomātus vēstnieku sanāksmē. Trīs pamata tēmas šajā runā: miers un drošība, kā to nodrošināt; ārpolitika un drošība visās politikas jomās. Te jāteic, ko kritiķi dažkārt viņam mēdz pārmest, tai skaitā no akadēmiskajām aprindām, Mercs nenodala iekšpolitiku no ārpolitikas, uzskatot, ka iekšpolitika, ekonomiskā politika, tirdzniecības politika, aizsardzības politika - visām ir ārpolitiskā un drošības politikas dimensija. Un trešā tēma - konkurētspēja, ko, manuprāt, Latvijā arī vajadzētu biežāk un vairāk uzsvērt. 

Viņš arī pievērsās diskusijai par to laiku maiņu, un viņš interpretē to savādāk, nekā Šolcs to darīja. Tiesa gan, laiks ir pagājis, un acīmredzot arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc var tagad interpretēt savādāk. Viņš runāja par to, ka Rietumi izjūt spiedienu un to spiedienu izjūt tā dēvētā liberālā pasaules kārtība, ar to domājot to kārtību, kas pastāvēja, vienkāršoti sakot, aukstā kara gados. Viņaprāt, ir runa par jaunu sistēmu konfliktu, divu sistēmu konfliktu. No vienas puses, liberālās demokrātijas, no otras puses - autokrātiju ass jeb koalīcija. Parasti tajā koalīcijā ietilpst Ķīna, Krievija, Ziemeļkoreja un Irāna. 

Runa ir par to, ka top jauna drošības arhitektūra pasaulē. Viņas nav viņa top. Runa ir par atklātu sistēmu konkurenci, tās autokrātijas kā sistēmas konkurē ar demokrātiju. 

Kas attiecas uz mērķiem no Vācijas, un arī domājot par vismaz Eiropas Savienību, jo viņš uzskata Vāciju par globālo aktoru un Vāciju viņš raksturo kā lielāko, spēcīgāko ekonomiku Eiropā līdz pat Urāliem, kas atbilst patiesībai. Un Franciju un Vāciju kā Eiropas sirdi, izvēloties tādu anatomisku apzīmējumu, nevis kaut kādu tehnisko. 

Viņa ārpolitikai, ko stāstīja saviem vēstniekiem un sūtņiem, ir seši mērķi: Pirmkārt, miers, brīvība un labklājība iekšpolitiski ir jānodrošina ārpolitikai. Otrkārt, pārstāvēt Vācijas intereses un vērtības. Treškārt, padarīt Vāciju un Eiropu nākotnē drošāku un konkurēt spējīgāku. Ceturtais mērķis - Vācijai jābūt daļai no spēcīgas Eiropas, nevis kaut kādas sadrumstalotas, fragmentētas vai tamlīdzīgi. Piektais mērķis - Eiropa un Vācija kā Eiropas daļa veido jaunu kārtību, pretēji tai kārtībai, kura mēģina uzspiest autokrātiju alianse. Jaunā kārtība būtu balstīta normās un noteikumos, nevis patvaļā un spēcīgākā tiesībās. Visbeidzot sestais mērķis - brīvas tautas miermīlīgi un demokrātiski dzīvo vienā pasaules kopienā.