Drīz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā agresorvalstī darbību bija spiesta pārtraukt praktiski visa Kremlim opozicionārā prese. Arī izdevums "Novaja Gazeta" (Новая газета) , kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam neilgi pirms tam bija piešķirta Nobela miera prēmija, pamatā savu darbību pārcēla ārpus Krievijas kā "Novaja Gazeta Europa". Tomēr daļa izdevuma žurnālistu turpina strādāt arī Krievijā, veidojot savu laikraksta versiju, kuru var lasīt tīmeklī, saņemt elektroniski pdf formātā. Kā teikts izdevuma mājaslapa "esot cerības, ka izdosies atsākt arī drukāt". 

Žurnāliste Irina Tumakova gatavo šim ciparu formāta laikrakstam arī materiālus situāciju dažādos Krievijas reģionos. Viņa labi zina, ko šobrīd domā un kā jūtas sabiedrība agresorvalsts iekšienē. Par to arī saruna ar Irinu Tumakovu.

Kara piektajā gadā joprojām ir jautājums: cik daudz pacietības vēl ir Krievijas sabiedrībai? Teiksim, otrajā kara gadā šķita, ka Putinam izdodas izkarot tādu koloniālu karu ar zināmu, tā teikt, „Lielā Tēvijas kara” patosu – ka iedzīvotāji lielākoties varēja sēdēt uz dīvāna pie televizora un justies kā savas valsts eksistenciālas cīņas dalībnieki. Kā tas ir šodien?

Irina Tumakova: Es teiktu, ka, no jūsu viedokļa raugoties, situācija ir pasliktinājusies – Krievijas sabiedrības attieksmē karš ir normalizēts. Ir dažādas Krievijas ļaužu kategorijas. Es pat nedalīšu viņus tajos, kuri ir par un kuri ir pret karu, jo viss ir daudz sarežģītāk un niansētāk. Cilvēki, kuriem jau sākotnēji bija kategoriski negatīva attieksme pret karu, visticamāk, ir aizbraukuši, ja vien varēja. Ja nevarēja, tad daudzi jau ir cietumā vai ir apklusuši. Es vienkārši zinu – man ir draugi, kas devušies iekšējā emigrācijā, jo viņiem nav citas izvēles.

Ir cilvēki, kuri ir uzbūvējuši sev psiholoģisku aizsardzību. Mēs nezinām, kā viņi pret to visu attiektos, ja situācija būtu citāda, bet šī ir situācija, kuru viņi nevar mainīt. Viņu dzīve ir pasliktinājusies, turklāt, jo mazāk turīgi ir šie cilvēki, jo būtiskāks ir šis pasliktinājums. Bet viņi veido psiholoģisko aizsardzību; pretējā gadījumā viņi vienkārši neizdzīvotu. Es nevaru teikt, ka es viņus atbalstu, attaisnoju, bet es viņus saprotu. Viņi sevi ieskauj ar informāciju, kas palīdz pasargāties. Ja jūs sāksiet ar viņiem runāt, viņi teiks: jā, ir kļuvis sliktāk, bet – visumā viss iet labi. Un Putins ir liels malacis! Tai ziņā visi ir vienisprātis: var iet visādi, bet Putins noteikti ir malacis!

Ir cilvēki, kas vienkārši dzīvo tā, it kā tas viņus neskartu. Tā viņi vienmēr ir dzīvojuši un turpina dzīvot joprojām. Daudzi gan ir sākuši žēloties par to, cik labi viss bija kara sākumā, 2022./ 23. gadā. To man ir teikusi sieviete, kas strādā dzelzceļā, un vīrietis, kas strādā krāsu fabrikā – tad bija tik daudz darba, tik daudz naudas. Bet tagad uzņēmumi pāriet uz četru dienu darba nedēļu, darbiniekus sūta bezalgas atvaļinājumos un tā tālāk.

Ir cilvēki, kurus skar tīri fiziskas grūtības – tos, kas dzīvo Ukrainas lidrobotu un, jo īpaši, raķešu sniedzamības zonā. Viņiem tiešām klājas grūti. Bet krieviem piemīt šī īpašība – es to pat nesauktu par krievu tautas bezgalīgo pacietību, par kuru Staļins reiz uzsauca tostu. Tā ir spēja visu uztvert kā dabas katastrofu. Cilvēki uztver to kā stihisku nelaimi, kas kaut kā jāpārcieš. Bet – ja paveiksies, valsts iedos kompensāciju. Tieši tāda pati attieksme cilvēkiem attiecīgajos reģionos ir pret to, ko viņiem nes karš. „Jā, mūsu māju sagrāva drupās, bet – mums taču iedos kompensāciju!” Karēlijā es satiku sievieti, kurai vīrs aizgājis karā. Es viņai saku: „Ak, Kungs, – viņu taču nogalinās!” Uz ko viņa mierīgi atbildēja: „Nu, bet iedos tak kompensāciju.”