Šosvētdien, 14. jūnijā, apritēs 79 gadi kopš 1941. gada deportācijām, kad no okupētās Latvijas uz Padomju Savienības koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājumu attālos apvidos izsūtīja vairāk nekā 15 400 iedzīvotāju. Deportētie dzimtenē varēja atgriezties, agrākais, pēc piecpadsmit gadiem - piecdesmito gadu vidū, bet daudzi — tikai sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā. Taču atbraucot viņus sagaidīja Latvijas, ja tā var teikt, iekšējās deportācijas. Savās mājās atgriezties nedrīkstēja, bet daļu tā laika vara uzskatīja par tik nevēlamiem, ka dzīvot atļāva tikai tālu prom no galvaspilsētas. Par šīm vietām toreiz skaļi nerunāja un patiesībā maz runā arī tagad, bet tās dēvēja kodolīgi - 101. kilometrs.

Piecos ierakstos šonedēļ mēs dosimies uz tādiem simtu pirmā kilometra ciematiem, meklēsim tos laikus un dubultu izsūtīšanu pieredzējušos, klausīsimies liecībās un ļausim tās dzirdēt jums.

Bet pirmajā stāstā šodien noskaidrosim, kas tas īsti bija 101. kilometrs.

Apzīmējums „101. Kilometrs” mūsdienu sabiedrībai varbūt vairāk asociējas ar tieši tāda nosaukuma kafejnīcu Vidzemes šosejas 101. kilometrā netālu no Raunas. Taču, kamēr maltītes ieturēšana kafejnīcā uzskatāma par vienu no brīvības privilēģijām, okupētās Latvijas laikā 101. kilometrs bija uzskatāms par ierobežojumu vai pat sodu. Proti, aizliegums apmesties tuvāk par 100 kilometriem no Rīgas. Par to stāsta vēsturnieki – Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks un rektors Gatis Krūmiņš un Valsts arhīva arhīvists Arturs Žvinklis.

101. kilometra tematiku šajā laikā turpināsim visas šīs nedēļas garumā, kad apmeklēsim Lādezeru Limbažu pusē, Salacgrīvu un Liepāju, kā arī kopā ar romāna «101.kilometrs. Padomju kauna zona» autori Gunu Rozi izstaigāsim grāmatā minētās vietas Viļķenes pagasta Brīdagā.