Priekš manis tā ir Bezgalība, kurā visu laiku var kaut ko jaunu atrast un ieraudzīt – tā par Jāņu svinēšanu saka bioloģe, filozofe un praktizējoša folkloriste Aīda Rancāne. Tautas tradīciju kopšana viņai ielikta gluži vai šūpulī, bet viņa savas zināšanas aizvien pilnveido un dāsni dalās tajās ar citiem.

Īsi pirms svētkiem internetā viņa aizsāka jaunu sarunu ciklu ‘’Aīdas istaba’’, un pirmā saruna bija veltīta Jāņu tradīcijai, tās norises jēgai un simbolikai. Kāpēc ir svarīgi aktīvi iesaistīties Jāņu mistērijā, ko dod piedalīšanās rituālā un vai rituālam ir spēks, ja tā dziļāko nozīmi nemaz neizprotam – tie ir daži no jautājumiem, kurus skaidrojam sarunā ar Aīdu Rancāni.

Saruna skan tieši Zāļu dienas rītā. Kāds būtu tas emocionālais tonis, ko jūs vēlētos šai dienai un vispār šī gada svētkiem piešķirt? Uz ko jūs aicinātu cilvēkus?

Aīda Rancāne: Es vienmēr aicināšu būt lielā tuvībā ar dabu. Vasaras saulgrieži, Jāņi ir īpašais laiks, kā jau jūs visi ziniet, tā ir visgarākā diena, visīsākā nakts, tātad, saule apspīd mūsu zemīti visgarākajā laikā, mūsu zeme saņem šo saules enerģiju – maksimāli, cik tas vispār var būt iespējams, un zeme atbild uz šādu debesu aicinājumu. Zeme zied un cilvēki tai līdzi. Tas ir tāds īpašs laiks, kad baudīt šo ziedēšanu, kad būt dabā, nodibināt attiecības ar dabu.

To var izdarīt arī pilsētnieks savā dzīvoklī?

Jā, cilvēkam ir tāda laba spēja, ka viņam nevajag redzēt visu veselumu. Jau senos laikos – paleolītā – bieži vien, lai attēlotu kādu dievību vai kādu īpašu notikumu, uz alu sienām uzgleznoja kādu elementu. Pirmais šāds svarīgais simbols bija roka, plaukstas nospiedumi.

Atgriežoties pie mūsu Jāņu svinēšanas, tas var būt ozola zars vai Jāņu zāļu pušķis, kas ir ienests istabā. Vai tas var būt kāds parks vai stūrītis dabas, un šo sajūtu var noķert.