1949. gada 25. martā Baltijas valstīs sākās masu deportācijas akcija “Krasta banga”, kuras laikā Padomju savienības vadība mūža nometinājumā uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Izsūtīto vidū bija arī ap 11 tūkstoši bērnu. Pieminot deportāciju upurus, Latvijas Radio skan otrais stāsts par deportācijām ar bērnu acīm. Šorīt par kādu desmit gadus vecu meiteni, kuru 25. martā savāca no skolas sola un izveda uz Sibīriju, kur viņa pavadīja deviņus gadus.

Ainai Jurēvicai-Krēmerei 1949. gadā bija 10 gadi. Viņa ar māsām un māti Elzu tolaik dzīvoja Rīgas apriņķa Plāteres pagastā, līdz 25. martā ģimeni deportēja uz Sibīriju, stāsta Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja Taiga Kokneviča.

Tēvu uz Sevostlagu Kolimas reģionā izsūtīja jau 1945. gadā. Savukārt Krēmeru kuplās dzimtas pārstāvis, Ainas vectēvs Andrejs Krēmers tajā pašā gadā kopā ar citu dēlu Kārli iegāja mežā, kā nacionālie partizāni, bet 1946. gada nogalē abus nošāva.

Okupācijas muzejam nodotajās atmiņās Aina raksta, ka pēc tēva izsūtīšanas māte Elza ar bērniem bija palikusi viena un četrus gadus vadīja lieliem nodokļiem aplikto saimniecību ar govīm, aitām, sivēniem, zirgu un mežu platībām. Kaimiņi palīdzējuši apstrādāt zemi un novākt sienu, bet 1949. gada 25. martu Aina sauc par bargo laiku. Par izvešanas mirkli viņa raksta:

Es toreiz mācījos trešā klasē Plāteres skolā. Bija otrā vai trešā stunda, kad klasē ienāca direktore Jēgere un krievu zaldāts, bruņots ar šauteni un durkli. Tā bija aritmētikas stunda…… Direktore nosauca manu vārdu, lika savākt savas grāmatas un mantas no guļamistabas. Skolotāja lika visai klasei tūlīt no manis atvadīties….Es piegāju pie skolotājas un apskāvu viņu. Man bira asaras.

Aina savās atmiņas turpina aprakstīt deportācijas dienu. Viņas guļamistaba skolas internātā bijusi pirmajā stāvā. Turp viņu pavadīja direktore un kareivis. Savā istabā Aina satika vecāko māsu, kura locīja gultas veļu un teica: "Met tās grāmatas prom, mamma teica, ka mūs ved uz bedri!"

Visas represējamās ģimenes no tuvākajām mājām bija sadzītas skolas malkas šķūnī. Tur desmitgadīgā Aina satika māti un pārējās māsas. No Plāteres ģimeni aizveda uz Suntažu staciju, kur deportējamos sagaidīja lopu vagoni, daļa jau bija pilna, citos ešelonos vēl kāpa cilvēki, tostarp Aina ar māti un māsām.

Bērnībā pārciestos deportāciju notikumus – gan izvešanu no skolas, gan cilvēkus lopu vagonos un savas sādžas ainavu, 2013. gadā jau esot Latvijā Aina iemūžināja četrās gleznās. Latvijas politiski represēto apvienības informācija liecina, ka Aina Jurevica (dzimusi Krēmere) pirms pāris gadiem devusies mūžībā, bet savas gleznas viņa nodeva Okupācijas muzejam glabāšanā.