LSM ziņās: Domās vienmēr būšu pie ģimenes. Izsūtītā kapteiņa Bolšaita atvadu zīmīte no vagona

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju vīriešus, sievietes un bērnus dzina vilcienu vagonos, lai izvestu uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām.

Līdz Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai Latvijas Radio ik rītu stāstām par septiņiem aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielus, saburzītus un steigā aizrakstītus papīra gabalus deportētie visticamāk no vilciena meta ārā kādu gabalu no izsūtīšanas stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik palikušo atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par Latvijas armijas kapteiņa Aleksandra Bolšaita atvadām.

Deportācijas priekšvakarā Latvijas Armijas kapteinim Aleksandram Bolšaitim bija 41 gads. Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts 1941. gada 14. jūnijā viņu arestēja un izsūtīja no Litenes, kur tajā laikā noritēja Latvijas armijas vasaras nometne. Bolšaitis, kā vēl daļa šodien zināmu citu izsūtīto, deportāciju dienā no vagona paguva izmest zīmīti sievai Elzai. Izmestā zīmīte tolaik arī nonāca pie tuviniekiem un Aleksandra dēls Pēteris to nodeva Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Tā ir neliela izmēra, saburzīta lapiņa uz kuras abām pusēm ar sarkanu zīmuli pierakstīts sekojošais:

"Ļoti lūdzu informēt arī manu sievu. Mans stāvoklis tāds pats kā Alfredam. Pēkšņa kratīšana. Spieda mani manu vēstuli iznīcināt. Palika vienīgi pulksteņi. Es palaižos uz viņu bērnu audzināšanas ziņā. Lai viņa ir stipra.

Sūtu viņai, bērniem un visiem tuviniekiem vissirsnīgākos sveicienus un novēlējumus. Domās būšu vienmēr pie viņiem.

Bolšaitis.

Adrese: Rīgā, Stabu iela 18, dzīvoklis 10, tel. 90800"

No Latvijas izsūtīto personu lietas un krimināllietas apkopotas Latvijas Valsts arhīva fondos. Aleksandra Bolšaita izsūtīšanas lietas un krimināllietas dokumentos atrodamas šādas ziņas: tautība – latvietis, dzimis 1900. gadā Jelgavā, vidējā izglītība, beidzis ģimnāziju un vēlāk Kara skolu, Jātnieku daļu. Nav iepriekš tiesāts, bezpartejisks, precējies. Aleksandram bija ģimene – sieva Elza un divi bērni – tolaik četrgadīgais Pēteris un astoņgadīgā Ileāne, kas nejaušas sakritības dēļ liktenīgajā naktī nebija mājās.

Pirms aresta Aleksandrs ar ģimeni dzīvoja Rīgā, Stabu ielā 18. Dienēja Latvijas armijā. Gluži kā lielākajai daļai izsūtīto PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķās apspriedes lēmumā par Aleksandra arestu ierakstīta standarta apsūdzības vai izvešanas iemesla frāze - par naidīgu attieksmi pret Padomju varu un tās darbībām, jo iepriekš Bolšaitis piedalījās kaujās pret Sarkano armiju, tāpat lietas dokumentos viņš nodēvēts par Baltās gvardes pārstāvi jeb baltgvardu, kā tolaik saukti visi pretlielinieciskie spēki. To padomju represīvās iestādes automātiski uzskatīja par pamatu arestam un izsūtīšanai.

Aleksandru Bolšaiti nelikumīgi notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un tiesību atņemšanu. Viņu izsūtīja uz Noriļskas nometni Krasnojarskas novadā, kur ieslodzītajiem lika būvēt metalurģisko kombinātu un strādāt vara un niķeļa raktuvēs. Bolšaitis nomira ieslodzījumā 1942. gadā 19. novembrī un vietējo mediķu aizpildītā dokumentā, kā nāves iemesls norādīts – plaušu karsonis.

Savukārt viņa ģimene - Elza ar bērniem Otrā Pasaules kara laikā 1944. gada vasarā devās bēgļu gaitās uz Austriju un vēlāk uz Venecuēlu. Baidoties no atkārtotām represijām, aptuveni 180 tūkstoši cilvēku šajā laikā bēga uz Eiropu un tālāk uz citām Rietumu valstīm. Nereti veidojās situācija, ka daļa ģimenes atradās izsūtījumā, daļa Latvijā, un vēl viena daļa trimdā Rietumos. Jāpiebilst, ka represētā Aleksandra dēls Pēteris Latvijā uz dzīvi atgriezās 90. gados un ir bijis Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdis.