Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Šorīt, noslēdzot Latvijas Radio rubriku par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes tuviniekiem, dzirdēsiet atvadu vārdus no kāda izsūtītā, kas palika anonīms un vēstījums adresātu nesasniedza.

Latvijas Okupācijas muzeja krājumā starp izsūtīto rakstītajām atvadām ir arī kāda anonīma zīmīte. Siguldas dzelzceļa stacijā 1941. gada 14. jūnijā no deportēto vagona izmesta uz tā laika cigarešu (Prima) paciņas saburzīta vāciņa rakstītā zīmīte. Tā ir bez paraksta un tādēļ nekad nesasniedza kādu adresātu. To kāds pacēla Siguldas stacijā, saglabāja un uzdāvināja Latvijas okupācijas muzejam.

"Piezvanīt jeb uzrakstīt Siguldas patēr. biedrībā kasierei, ka “Pīrāgs” 16.VI aizbrauc “Dzimtenē”, pievāc, ko vari."

"Pīrāgs" visticamāk ir zīmītes autora iesauka, savukārt vārdu ‘’dzimtenē’’ viņš ielicis pēdiņās it kā ironiski norādot uz nu jau plašo PSRS dzimteni.

Pirms 80 gadiem no Latvijas izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus iedzīvotāju. Pēc formāliem kritērijiem no sabiedrības izslēdza sociālās grupas, kuras uzskatīja par potenciāli naidīgām padomju okupācijas varai.

Vislielākā deportējamo grupa bija “pretpadomju elementi” – tie varēja būt partiju un sabiedrisko organizāciju biedri, agrākās valsts augstākie ierēdņi, policisti, virsnieki, fabrikanti, tirgotāji, namīpašnieki, lielie zemes īpašnieki. Ar PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķās apspriedes lēmumu arestētos bija plānots ieslodzīt nometnēs no 5 līdz 8 gadiem, bet pēc soda izciešanas nosūtīt nometinājumā uz 20 gadiem. Vēl daļai piesprieda nāves sodu – nošaušanu.

Deportējamo arestam un nogādāšanai līdz vilcienu ešeloniem veidoja operatīvās grupas līdz piecu cilvēku sastāvā, kuras vadīja okupācijas varas operatīvie darbinieki, miliči vai arī Iekšējā karaspēka politvadītāji. Katrai grupai piekomandēja arī pāris vietējos aktīvistus kā ceļa rādītājus un mantas aprakstītājus. Deportācijas īstenošanai bija nepieciešams liels skaits transporta līdzekļu, tādēļ uz operācijas laiku izmantoja dažādu iestāžu smagās automašīnas. Laukos mobilizēja zirgu transportu.

Iedzīvotāju izsūtīšanas operācija sākās naktī no 13. uz 14. jūniju. Ģimenēm bija atļauts ņemt līdzi personiskās mantas līdz 100 kg svarā, bet dažkārt operatīvās grupas nedeva pat īso laiku mantu savākšanai. Deportējamos nogādāja savākšanas punktos – dzelzceļa stacijās, kur arestētos atšķīra no ģimenēm un ievietoja atsevišķos vagonos izsūtīšanai uz Krievijas attālākajiem reģioniem.

Arestētajiem nometnēs uzrādīja apsūdzības par kontrrevolucionāriem noziegumiem. Bada, smagā darba un neciešamo dzīves apstākļu dēļ liela daļa ieslodzīto nomira, nesagaidījuši spriedumu. 35% no deportētajiem bija arestētie, kurus veda uz ieslodzījuma vietām, tie pārsvarā bija vīrieši, pārējos, lielākoties savukārt sievietes, izsūtīja uz nometinājuma vietām. Soda nometnēs un nometinājumā pavisam gāja bojā 6081 deportētais -(39,43 % deportēto). Lielākā daļa nomira ieslodzījuma vietās, tostarp aptuveni 700 cilvēkiem izpildīja nāvessodu. Savukārt nometinājumā nomira teju divi tūkstoši cilvēku, īpaši augsta bija bērnu un vecāku ļaužu mirstība bada un infekcijas slimību dēļ.