Ierakstu sērijā "Zeme, kur dzer" jau vairākus mēnešus atskatāmies uz dažādiem alkohola atkarības aspektiem mūsdienu Latvijā. Taču šodien paraudzīsimies mūsu vēsturē. Kā dzeršanas paradumus ietekmējušas dažādas sociālas iekārtas, kari un politiski lēmumi vai sabiedrības tradīcijas Latvijas teritorijā no dzimtbūšanas laika līdz pat Padomju savienības sabrukumam.

"Cilvēks alkohola ietekmi apguva no dabiska procesa – augļu rūgšana…. un alkohols vēsturē parādās jau līdz ar pirmajām civilizācijām – Senajā Divupē, senajā Ēģiptē," skaidro Mārtiņš Vesperis.

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks Mārtiņš Vesperis turpina, ka savukārt alkoholisms kā problēma Latvijas teritorijā visos sociālajos slāņos sāk parādīties ar 15. līdz 17. gadsimtu, kad parādās spirta dedzinātavas jeb spirta brūži.

"Ja runājam par Latviju, tad tas ir laiks, kad spirta dedzinātavas jeb spirta brūži vai alus brūži kļūst par monopolu vietējiem muižniekiem un tas ir ļoti labs ienākumu avots. Par to, kā latviešu tauta nodzērās, protams, pirmais populārākais ir Garlībs Merķelis ar grāmatu "Latvieši", kur viņš izceļ dzeršanas ligu, kā otru vispārējo tautas pazīmi, jo mātes jau savus zīdaiņus pieradina nedaudz iemērcot lupatiņu degvīnā un dod bērnam zīst, lai viņš vieglāk gulētu," turpina Vesperis.

Apgaismības ideju pārstāvja, baltvācu publicista Garlība Merķeļa darbs "Latvieši" tapa 1796. gadā. Citāts, no grāmatas, kas bieži izmantots iezīmējot nacionālās dzeršanas īpatnības vēsturē - "Maigi uzupurēdamās, mātes dalās pasniegtajā degvīna glāzē ar saviem zīdāmajiem bērniem. Četrpadsmit gadu veci zēni un meitenes dzer degvīnu, nesaviebjot seju; un starp vīriešiem un sievietēm reti atradīsim tādus, kas nepiedzertos katru svētdienu, it sevišķi tad, kad viņi bijuši pie dievgalda."

Lielo alkohola patēriņu zemnieku vidū Merķelis saistīja ar cilvēku ciešanām dzimtbūšanas iekārtas dēļ.

Mūsdienās ar alkohola lietošanu saistāma naktsdzīve un krogi. Mārtiņš Vesperis stāsta, ka Latvijā 13.,14. gadsimtā izplatīti bija pasta krogi, kas gan nav krogs mūsdienu izpratnē, kā izklaides, dzeršanas un ēšanas vieta. Senāk krogus plaši izmantoja tieši, kā pasta pieturvietas, kur atpūtināt zirgus un pārnakšņot.

19. gadsimtā notiek zemnieku brīvlaišana, kas gan nenozīmēja būtisku pavērsienu alkohola patēriņa jomā, vērtē Vesperis.

Tieši 19. gadsimta beigās sākās arī nopietna ciņa pret dzeršanu, kad veidojās arī turīgo latviešu slānis, kas cita starpā uzsāka dažādu atturībnieku biedrību kustību.

Pirmā pasaules kara laikā pret alkoholismu vērsās arī politiski. Krievijas impērijā 1914. gadā cars Nikolajs Otrais izdod "ukazu" jeb pavēli par pilnīgu degvīna ražošanas un tirdzniecības aizliegumu. Krievijas impērijā slēdza 400 valsts degvīna darītavas un 28 tūkstošus alkohola veikalu, kas atstāja arī lielu iespaidu uz valsts budžetu, jo nodokļu ieņēmumi tobrīd samazinājās par 30%.

Pēc kara dzeršanas kultūra Latvijā arī bijusi liela problēma, ko veicināja tieši kara sekas. Viena no ievērojamākajām iepriekš minētajām biedrībām, kas cīnījās ar alkoholismu Latvijā ir 1922. gadā tapusī Latvijas pretalkohola biedrība, stāta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas krājuma glabātāja Laima Grīnberga. Pieaugušie dalībnieki nēsāja nelielas karoga formas nozīmītes, kā arī skolās īpašos pulciņos bērniem dalīja sudraba saules formas nozīmītes.

1920. gados arī jaunizveidotās Latvijas valdība sprieda par to vai neizsludināt sauso likumu, bet vienojās par Alkoholisko dzērienu regulēšanas likumu, kas pēcāk pārtapa par Žūpības apkarošanas likumu un liedza pēc pulksten desmitiem vakarā tirgot dzērienus, kuros alkohola daudzums pārsniedz pusotru procentu. Vienlaikus tika nodibināts arī Žūpības apkarošanas fonds, kuru pārrauga tā laika Iekšlietu un Izglītības ministrijas. Tāpat pret dzeršanu valsts vērsās arī Kārļa Ulmaņa autoritatīvā režīma laikā. Savukārt jau pēc Otrā pasaules kara visā pasaulē alkoholisma problēmu identificē tā, kā mēs to izprotam mūsdienās.

Mārtiņš Vesperis vēl rāda kādu padomju mantojuma eksponātu Medicīnas muzeja krājumā, ko izmantoja atskurbtuvēs.

Padomju savienības nogalē arī politiķi Jurijs Andropovs un pēcāk Mihails Gorbačovs plaši vērsās pret alkoholismu ar administratīvām metodēm – likvidēja ražošanas uzņēmumus, ierobežoja tirdzniecību, tiesa gan tas līdzīgi kā jau iepriekš vēsturē arī veicināja pagrīdes alkohola darītavu veidošanos, cilvēki biežāk arī saindējās un pārslogoja veselības aprūpi.

Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna savā jomā darbu sāka tieši 80. gados un apliecina, ka tolaik uzsvars bijis arī uz alkoholiķu piespiedu ārstēšanu.

Eiropā ir lielākais alkohola patēriņš pasaulē un arī Latvijā ļoti ilgstoši alkohola lietošana ir sabiedrības tradīciju sastāvdaļa, turklāt ziemeļvalstīs iedzīvotāji vairāk tendēti lietot stipros dzērienus, kas arī rada lielākus atkarību riskus. Narkoloģe Astrīda Stirna norāda, ka katram indivīdam ar atkarību nav viens iemesls, kādēļ viņš sirgst ar alkoholismu, taču viņa arī secina, ka gan politiskiem lēmumiem, normām, dažādām valsts iekārtām, kariem un nāciju kultūras paradumiem ir būtiska ietekme uz kopējo alkohola patēriņu sabiedrībā.