Baltkrievijas protesti turpināsies, un pēc Aleksandra Lukašenko režīma krišanas ir jānāk jauniem līderiem, kas rīkos jaunas vēlēšanas un uzsāks valstī reformas. Par to ir pārliecināts bijušais Baltkrievijas prezidenta amata kandidāts Andrejs Saņņikovs, kurš pašlaik dzīvo trimdā Polijā. Pēc viņa vārdiem pārmaiņu procesā liela loma būs Eiropas valstīm, tostarp tuvākajām kaimiņvalstīm. Taču, piemēram, Latvijas vadības virzienā, šoreiz tiek vērsts pamatīgs kritikas vilnis.

Šī gada vēlēšanas bieži vien salīdzina ar 2010. gada vēlēšanām, kurās piedalījāties arī Jūs. Pēc jūsu domām, kas ir kopīgs un kas atšķirīgs starp šīm un 2010. gada vēlēšanām?

Kopīgais ir viens. Uzreiz gribu pateikt, ka vēlēšanu mums nav. Tāpēc, viss, kas notiek, nav vēlēšanas, bet gan pretošanās režīmam, jo tieši priekšvēlēšanu kampaņas laikā ir iespējams mest izaicinājumu pašam diktatoram. Izņēmums bija 2015. gads, jo mūsu draugi sēdēja cietumā un mums nebija morālu tiesību piedalīties šajā kampaņā. Kopīgais ir tas, ka šīs bija ļoti spēcīgas kampaņas un tajās piedalījās liels skaits cilvēku. Taču atšķirības, protams, ir apmēros.

Šodien ir acīmredzams, ka visa tauta noliedz šo režīmu, visa tauta vēlas Lukašenko aiziešanu. Tā patiesi ir visa tauta.

Tas sākās 2010. gadā, bet ne tādā apjomā. Tāpēc arī represiju apjoms, diemžēl ir ļoti liels. Šīs represijas Lukašenko sāka jau ilgi pirms vēlēšanām, ieslogot galvenos kandidātus, galvenos opozīcijas līderus Nikolaju Statkēviču un Pāvelu Severiņecu, kā arī citus aktīvistus. Mērķis bija izvairīties tieši no protestiem. Taču tas nepalīdzēja un, ja var tā teikt, viņš ir tā “piegriezies”, ka pret viņu izgāja visa tauta.

Tad jau var teikt – ja vēlēšanu nebija, ja šis balsojums nebija likumīgs, nebija brīvs – tātad, nav arī uzvarētāja. Kā šajā situācijā būtu jārīkojas?

Ir jārīkojas, jāpanāk Lukašenko aiziešana, jāveido koalīcijas valdība, jāatgriežas pie likumīgās 1994. gada konstitūcijas un jāorganizē godīgas parlamenta un prezidenta vēlēšanas. Tas ir loģisks, secīgs un efektīvs ceļš uz priekšu. Bez tā laikam būs grūti tikt galā ar to milzīgo daudzumu muļķību, kas ir sakrājušies Lukašenko valdīšanas laikā.

Man bija sajūta, ka gan 2010. gadā, gan tagad ir ļoti grūti runāt par spēcīgiem opozīcijas līderiem, kuriem ir iespējas un kuriem var izdoties aiz sevis sapulcināt lielu skaitu sekotāju. Man liekas, ka šo cilvēku ir vai nu ļoti maz, vai arī vispār nav. Kā jums liekas?

Viņu ir pietiekami. Viņu ir ļoti daudz. Ir tāds teiciens: “ja nebūtu laimes, kaut lai nelaime palīdzētu”.

Mums ir tūkstošiem cilvēku, kas ir izgājuši cauri cietumiem. Viņi ir norūdījušies un paliek opozīcijā. Kāds tiešām ir pagājis malā no aktīvās darbības, bet jau 2010. gads parādīja – tiklīdz mēs atsākām kampaņu, cilvēki atgriezās. Tas pats notiek arī tagad.

Mums cietumā ir Nikolajs Statkēvičs, kuru atbalstīs vairums nacionāli demokrātisko spēku. Mums ir Pāvels Severiņecs, kurš arī plānoja piedalīties vēlēšanās. Ir slavenais rakstnieks un prezidenta amata kandidāts Vladimirs Ņekļajevs. Mums ir ļoti izglītotu speciālistu komanda, kas savulaik ir bijuši valsts dienestā, bet tagad ir opozīcijā. Tāpēc ir absolūti nepareizs pieņēmums, ka nav cilvēku, aiz kuriem ies tauta. Kad tauta patiešām sāka ilgoties pēc pārmaiņām, viņi gāja aiz nevienam nezināmās Svetlanas Tihanovskas, novērtējot viņas lēmumu stāties vīra vietā un reģistrēties vēlēšanām. Viņa pati ir teikusi, ka ir mājsaimniece un visā šajā ir nejauši. Paskatieties, kāda masu kustība ir sacēlusies!

Kāda ir Svetlanas Tihanovskas loma? Viņa jau ir kļuvusi par simbolu, bet vai jūs viņu redzat uz Baltkrievijas politiskās skatuves arī nākotnē?

Viņa pati sevi neredz, un es vēl vairāk neredzu. Viņa ir izdarījusi savu izvēli par labu aiziešanai no politikas. Šo izvēli viņa izdarīja, spiediena ietekmē un arī paziņojumus izsaka spiediena dēļ. Tāpēc es viņai turpmāku lomu neredzu. Viņa nospēlēja ļoti labu lomu, jo cilvēki saprata, ka viņa ir vienīgais reālais kandidāts. Pārējie bija gaisa jaucēji, kuri visiem ir zināmi.

Svetlana bija reāla un cilvēki par viņu reāli parakstījās, stāvot kilometriem garās rindās. Jā, viņa kļuva par simbolu, bet ne par līderi. Viņai ir jāsaka paldies par to, ko viņa izdarīja, par to, ka izturēja līdz vēlēšanu dienai. Un viss. Tālāk ir jādod ceļš citiem līderiem.

Jau tagad ir līderi ielās, ir līderi, kas gadiem ir nodarbojušies ar pretošanos režīmam. Tāpēc es domāju, ka šis jaunības un pieredzes sakausējums mums ir diezgan labs.

Vai nevar rasties situācija, kad tauta teiks – mēs protestējām, ļāvām sevi sist, bet tagad parādās līderi, kurus pirms vēlēšanām mēs īsti nejutām, un sāks plūkt laurus…

Ui, ziniet, jūs tagad kaut kur ļoti tālu mēģināt mani aizvilināt..

Es tikai gribēju provocēt.

Labi, izprovocējāt! Es jums atbildu – cietumā sēž Nikolajs Statkēvičs, cietumā sēž Pāvels Severiņecs, cietumā sēž Sergejs Tihanovskis, cietumā sēž Maksims Veņarskis, cietumā sēž Aleksandrs Kabanovs.. Man saukt tālāk? Es varu simtiem nosaukt! Vai tad šie cilvēki tagad nebija ar tautu ielās? Viņus tagad par to spīdzina! Bet viņi iztur, jo zina, par ko cieš! Viņi jau ne pirmo gadu apzinās, pret ko cīnās! Tāpēc es domāju, ka šādi pārmetumi diez vai būs?

Viena lieta ir varonība un drosme. Otra lieta, ja mainīsies režīms, tad sāksies ļoti garš un sarežģīts pārmaiņu process. Tas ir smags ceļš, kuru mēs pašlaik varam vērot arī kaimiņos esošajā Ukrainā. Un, manuprāt, Baltkrievijā šī situācija būs vēl smagāka. Kādi, jūsuprāt, būs tie galvenie izaicinājumi reformu īstenošanā? No kurienes sākt? Vai ir varbūt jau kāds rīcības plāns?

Protams. Bet kāpēc jūs skatāties uz Ukrainu? Es, piemēram, skatos uz Latviju, Lietuvu, Igauniju. Es tomēr strādāju Baltkrievijas ārlietu ministrijā, kad bruka Padomju Savienība un redzēju, ka starta pozīcijas mums nebija sliktākas par jūsējām, ne sliktākas par Poliju vai Rumāniju. Un jūs jau vairs neesat tikai Eiropas Savienības, bet arī NATO dalībvalstis, tātad atrisināts ir arī drošības jautājums.

Mēs esam ļoti rūpīgi pētījuši dažādus reformu scenārijus. Man, piemēram, prezidents Ilvess piedāvāja dokumentus par to, kā norisinājās reformas Igaunijā. Droši vien jums arī tādi ir un jūs neatteiksieties palīdzēt.

Es jau 2010. gadā, strādājot pie savas programmas, redzēju, kur ir iespējas, kur ņemt naudu un kā nodrošināt mierīgu varas pāreju. Būs vajadzīgs laiks, bet ne tik daudz, cik varētu likties. Mums arī nav tādu problēmu, kā Ukrainā, jo mēs esam ļoti monolīta valsts un mums nav pat minimālu konfliktu. Turklāt nav arī oligarhu ietekmes sfēru. Jebkurā pārejas periodā ir vajadzīgi labi likumi un labi to izpildītāji. Un vēl viena liela priekšrocība ir tā, ka absolūti nekas nav reformēts! Tāpēc gan starptautisko, gan Rietumu kompāniju interese par Baltkrieviju būs liela. Jau tagad ir liela, taču tiek gaidīta Lukašenko aiziešana.

Tieši šajās dienās iesaistījos diskusijā ar kādu Facebook lietotāju, kura līdzīgi kā daudzi citi šeit Latvijā apbrīno Lukašenko režīma sasniegumus. Rūpnīcas nav izlaupītas, daudzas preces ir konkurētspējīgas pasaules tirgū, kolhozi strādā, oligarhu nav un tā tālāk. Taču tik krāsaini jau laikam nemaz nav. No vienas puses it kā stabilitāte, no otras puses – jūsu paša minētais, ka reformēts nav nekas. Kā jūs atbildētu šādi domājošiem mūsu klausītājiem?

Es teiktu, ka viņiem ir taisnība! Mums vēl arī putni paši sev pienu slauc un govis pašas sevi desās sagriež! Protams, ka tās ir tādas naivas pasakas! Taču jāsaka, ka laikam jau šādas pasakas pastiprina arī Latvijas oficiālā pozīcija.

Latvija ir pazīstama ar to, ka tā ir spēcīgākais Lukašenko lobijs Eiropā! Jo tieši Latvija aicina Lukašenko pie sevis un apvainojas, kad viņš neatbrauc.

Tieši Latvijas ārlietu ministrs regulāri uztur kontaktus ar noziedzniekiem Baltkrievijā. Tieši Latvijas premjers ieradās Baltkrievijā un apsprieda kopīgu hokeja čempionāta rīkošanu 2021. gadā. Saprotiet, tie nav nekādi sīkumi! Kad viņš atbrauc pie diktatora vēlēšanu priekšvakarā un runā par plāniem 2021. gadam, viņš dod uzticības avansu, un baltkrieviem nosūta vēstījumu, ka Lukašenko 2021. gadā būs pie varas. Tas ir vienkārši aizvainojoši! Nekādas biznesa intereses nevar attaisnot tik necienīgu attieksmi pret baltkrieviem. Es zinu, kā Latvija savulaik palīdzēja Baltkrievijai un baltkrievu demokrātiem. Es arī zinu, ka ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kuru pazīstu un ļoti cienu, savulaik rīkoja jaudīgās Rīgas konferences, kurā ieradās arī ASV senatora Makkeina delegācija – tas bija pasaules mēroga atbalsts Baltkrievijai! Kas mainījās ar jaunu valdību?

Demokrātiskās valstīs varas maiņa nedrīkst nozīmēt attieksmes maiņu pret demokrātiju! Latvija pašlaik joprojām turpina uzturēt kontaktus ar pagaidām vēl oficiālo Baltkrieviju, un tieši Latvija varētu sniegt savu ieguldījumu, lai pie mums kaut kas mainītos.

Tieši pirms Eiropas Savienības ārlietu ministru šīsdienas sanāksmes ārlietu ministrs Rinkēvičs norādīja, ka gan Latvija, gan visas Baltijas valstis, gan Eiropas Savienība kopumā, visticamāk, atbalstīs jaunas sankcijas pret atsevišķām baltkrievu amatpersonām, kas atbildības par vardarbību pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Jūs jau ieminējāties par Eiropas Savienības valstu dažādo attieksmi pret Baltkrieviju. Lukašenko Eiropā ir draugi, pusdraugi un nedraugi. Vai, jūsuprāt, ir pamats bažām, ka šādas attieksmes dēļ sankciju varētu nebūt?

Ziniet, es tomēr ticu demokrātijai. Jūsu valstī politiķus tomēr ievēl, nevis viņi nokļūst amatos korupcijas vai vardarbības dēļ. Un politiķi droši vien rēķinās ar sabiedrības viedokli un atbalstu. Paskatieties, kādas jaudīgas baltkrievu akcijas ir notikušas visā pasaulē, tostarp Rīgā. Manuprāt, jūs ar tajā piedalījāties? Vai politiķi ignorēs šo solidaritāti ar baltkrievu tautu un diktatoriskā režīma noliegšanu? Nedomāju! Mēs rūpīgi sekosim un nosauksim visus uzvārdus, kuri ir mēģinājuši atbalstīt Lukašenko! Un tālāk jau tā būs viņu problēma.

Manuprāt šeit ir vajadzīgs pat kas vairāk nekā tikai sankcijas. Piemēram, Lietuvas Seima ārlietu komiteja ir pieņēmusi lēmumu neatzīt Lukašenko par Baltkrievijas jaunievēlēto prezidentu. Tas ir ļoti labs solis, un bez sankcijām ir jābūt arī šādiem soļiem! Ir jāpalīdz atbrīvoties no šī režīma ar pēc iespējas mazāk asinīm, bet asinis pašlaik tiek lietas.

Ziniet, mani pārsteidz, ka sankciju nebija līdz šim! Ir jābūt naivam politiķim, lai ticētu, ka Lukašenko sev pierakstīs kaut kādu vājprātīgu skaitli un visi baltkrievi to pieņems. Lukašenko jau divus mēnešus pirms vēlēšanām sāka cilvēkus sēdināt cietumā un tur spīdzināt.

Ir starptautiska konvencija pret spīdzināšanu un tā paredz sankcijas. Taču pat šajā gadījumā neviens šādu lēmumu nepieņēma, lai arī tam bija visi iemesli.

Sankcijas tagad ir jāievieš pret falsifikatoriem, jo viss sākas ar Jermošinu, kuras dēļ pašlaik iet bojā cilvēki. Ir nepieciešams rīkoties steidzami! Tikai tad, kad sāka iet bojā cilvēki, sāka domāt par sankcijām. Pirms tam visu laiku aicināja skaitīt balsis. Tas ir bezjēdzīgi! Nevajag aicināt skaitīt balsis – to nav! Tas tikai apliecina neizpratni par situāciju! Nu, labi – sāks skaitīt balsis, bet tur jau sen ir viltoti biļeteni! Nevajag skaitīt balsis, vajag reaģēt uz noziegumiem, kurus pašlaik pastrādā šis režīms!

Un nobeigumā es gribētu dzirdēt jūsu prognozes par pašreizējiem protestiem, kas notiek ne tikai Minskā, bet visā valstī. Vai tie turpināsies un kur tie var novest?

Jā, tie turpināsies, un Lukašenko dienas ir skaitītas. Tāpēc tālredzīgiem politiķiem, tostarp mūsu kaimiņvalstīs, būtu jāsaprot, ka šāda vadītāja Baltkrievijā vairs nebūs.

Protesti turpināsies līdz Lukašenko aiziešanai. Ja arī tie pieklusīs, tie arī atsāksies. Galvenais nav kā un kādā formā. Es pats brīnos, cik izdomas pilni ir baltkrievi.

Piemēram, sievietes nostājās ķēdītē, ģērbušies baltās drēbēs. Tā ir tāda starptautiska brīvības cīnītāju solidaritāte. Baltās drēbes, starp citu, nāk no Kubas protestētājām, kas savulaik saņēma Eiropas Parlamenta Saharova balvu. Baltkrievi iziet ielās par spīti tam, ka pret viņiem tiek izmantoti ieroči, kas var nogalināt. Tas nozīmē, ka šo naidu pudelē ar korķi vairs nenoslēpsi. Lukašenko ir apvainojis visu tautu! Viņš jau pandēmijas laikā sūtīja tautu inficēties, bet, ja arī vēl kāds bija vairāk vai mazāk neitrāls, tad tagad neitrālo vairs nav! Jā, protesti turpināsies un mēs drīz būsim jauna valsts!

Liels jums paldies!

Žive Belarus!