Dienasgrāmatas, kas domātas mazbērniem, ne publicēšanai. Cik bieži mums nākas tādās ieskatīties? Vēl jo vairāk, ja tās rakstītas vācu valodā un stāsta par vairāk nekā 100 gadus seniem notikumiem! Kāpēc izdevniecība „Madris” izlēmusi publicēt grāmatu „Atmiņas no vecās Vidzemes. Elzes un Rūdolfa stāsts”, kam atklāšana bija pagājušonedēļ, un kas atnesis šo manuskriptu tulkotājai Indrai Čeksterei?

Elze fon Kampenhauzena atmiņas, kas pie Latvijas lasītājiem dodas tikai tagad, uzrakstīja 1947.gadā Vācijā. Vadīdama vecumdienas meitas ģimenē, viņa atceras Latviju. Zaķu muižu Aumeistaru pusē, kur piedzimusi, Lēdurgu, kur ieprecējās. Smilteni, Drustus, Straupi, Ungurmuižu, un vēl citas Latvijas vietas, kur gadījies ilgāk uzkavēties. Grāmatā iekļautas arī vīra Rūdolfa fon Kampenhauzena atmiņas. Fragmentu lasa apgāda „Madris” vadītāja Skaidrīte Naumova.

Laulības notika 1907.gada 29.decembrī. Ceremonija – divas eglītes ar bezgala daudzām svecēm, mana baltā mežģīņu kleita, milzīgs maijpuķīšu puķes, ko Rūdolfs bija pasūtījis no Nicas. Leni un Renī, kuras šņukstēdamas turēja galviņas mātei klēpī. Hugo kā mazais Hellas Fēgezakas maršals, Rihards ar Benitu kā pirmais pāris brūtes pavadoņu gājienā un noslēgumā – tante Leonī sarkanā samta svinību tērpā.

"Tas ir laiks, kas vairs nav piedzīvojams!" izsaucas grāmatizdevēja. "Toreiz meitenes vienas pašas bez pavadoņa nekur staigāt nevarēja. Mani ārkārtīgi pārsteidza, ka Valmierā notika lielas balles, kur varēja sevi izrādīt un noskatīt sev pāri."

Elzes fon Kampenhauzenas vecā pasaule pamazām sašķīst druskās – ievērojamu vietu grāmatā ieņem atmiņas par vācbaltiešu 1939.gada izceļošanu no Latvijas Lai arī tā ir pretrunīgi vērtēta vēstures daļa, viņi 700 gadus bija dzīvojuši šajā teritorijā. Un neviens viņu stāstu nevar pastāstīt labāk par pašiem – nevis no vēsturnieka, bet parasta cilvēka pozīcijām, secina Skaidrīte Naumova. Apgāds „Madris” jau iepriekš izdevis arī Allažu muižas pārstāvja Herberta fon Blanhenhagena atmiņas.