Vai esat dzirdējuši vārdu “Jānis Šteinhauers”? Ja nē, tad neesat vienīgie. Šī neparastā 18.gadsimta uzņēmēja vārds šodien zināms retajam, lai gan viņa darbības vēriens kā latvietim tolaik vāciskajā Rīgā bija gluži neticams – Šteinhauers bija mastu šķirotāju amata vecākais, Volera muižā Bolderājā brūvēja grādīgos, Hemerliņa muižā ierīkoja vējdzirnavas un kokzāģētavu, bet Zasu muižā vairāk nekā 40 gadu pastāvēja viņa papīra manufaktūra.

Turklāt ar savu uzņēmēja talantu viņš pamanījās apiet vāciešus arī kokmateriālu piegādē Rundāles pils celtniecībai. Šteinhauera vārdu no aizmirstības apņēmies izcelt arhitekts Pēteris Blūms, kurš kopā ar domubiedriem radījis viņam veltītu dokumentālo filmu. 29.decembrī to rādīs Latvijas Televīzijā.

Jāņa Šteinhauera vārdu Blūms pirmoreiz ieraudzījis vēl 70.gados, būdams arhitektūras students strādādams praksē Kultūras ministrijas Muzeju un pieminekļu pārvaldē.

“Man ļāva šiverēt pa arhīvu,” viņš atceras, kā uzgājis Latvijas laikā pārfotografētus attēlus no 18.gadsimta etnogrāfa Johana Kristofa Broces zīmējumu sējumiem. “Es lasu gotisko vācu šriftu, un uz vienas no bildēm stāv rakstīts – Mārtiņa kapos guļ tāds latvietis,” stāsta Blūms.

Jāņa Strauberga “Vecajā Rīgā” izlasījis par Šteinaueru ko vairāk, topošais arhitekts nolēmis atrast viņa kapavietu, un pēc vairāku mēnešu meklējumiem tas arī izdevies – aizmirsto kapa plāksni segusi lapu kārta. Blūms sācis to kopt, ko dara vēl šodien, un turpinājis meklēt ziņas par šo neparasto vīru, kurš vairāk nekā divus gadsimtus iepriekš bija turējis spīlēs visu vareno Rīgas rāti.