1941. gada 14. jūnija deportācijās no Liepājas apriņķa izsūtīja 1031 cilvēku. Tā liecina Latvijas Valsts arhīva dati. Atbrīvošanu pēc 15 gadiem 50. gadu vidū gan piedzīvoja tikai kāda puse no visiem, jo liela daļa mira ieslodzījuma un nometinājuma vietās. Līdzīgi kā citiem no Latvijas deportētajiem arī Liepājas apriņķa iedzīvotājiem pēc atgriešanās vairs nebija māju, jo tajās mitinājās citi vai bija ierīkotas kolhozu saimniecības. Taču Liepājas situācija bija īpaša, jo vēsturiski tā bijusi militāra pilsēta, padomju periodā šis statuss tikai pastiprinājās, un jo sevišķi represētajiem pilsēta bija slēgta. Un atšķirībā no Rīgas, kur nevēlamās personas izraidīja vismaz simt kilometru attālumā, Liepājā tādas vienkārši neielaida vai patrieca aiz pilsētas robežām.

Deportācijas no Liepājas apriņķa notika tāpat kā citviet Latvijā. Kā rāda Latvijas Valsts arhīva apkopotās ziņas, 1941. gada jūnija sākumā Latvijas PSR Valsts Drošības tautas komisariāta darbinieki sagatavoja arestējamo un izsūtāmo personu dokumentus. Apsūdzības pamats bija «Izziņa par kompromitējošiem materiāliem un dokumentiem, kas to apstiprina». No Liepājas, Durbes, Grobiņas, Priekules un 28 pagastiem izsūtīja 533 vīriešus un 498 sievietes. Trešdaļu no visiem ieslodzīja labošanas darbu nometnēs, bet atbrīvoja tikai 62, jo pārējie nomira no bada un slimībām vai tika nošauti. Savukārt specnometinājuma vietās nomira gandrīz simt deportēto.

Nu jau divdesmit gadu Liepājas puses represēto stāstus apkopo Liepājas muzeja ekspozīcijā «Liepāja okupāciju režīmos» Sandras Šēniņas vadībā. Pēc Latvijas Radio lūguma Sandra Šēniņa uz muzeja filiāli ir uzaicinājusi trīs liepājniekus. Ar viņiem tiekamies turpat, Liepājas politiski represēto kluba telpā.