Pirms 29 gadiem Rīgā risinājās janvāra barikāžu dramatiskākie notikumi. Visu pagājušo nedēļu stāstījām ļoti personiskus barikāžu dalībnieku stāstus un atmiņas par tā laika notikumiem. Barikāžu laiks bija satricinošs gan tiem, kuri pavadīja saltas dienas un naktis pie ugunskuriem, organizēja smago tehniku, cēla barikādes un palīdzēja cietušajiem, gan tiem, kuri šajā laikā vēl bija bērni un pusaudži, kuri līdz galam nesaprata šo notikumu nozīmību. Taču bija skaidrs: notiek kaut kas svarīgs, un tur ir jābūt klāt. Tāpēc šorīt piedāvājam mazliet citādu un agrāk nedzirdētu stāstu. Tas pieder aktrisei Gunai Zariņai.

"Mani sauc Guna Zariņa, un barikāžu laikā man bija 18 gadu. Es mācījos vidusskolas pēdējā klasē Viļa Lāča Vecmīlgrāvja 31. vidusskolā. Tas bija vecums, kad tu mēģini iesaistīties visur, kur vari, un brauc, kur ir interesantāk," stāstu aizsāk Guna Zariņa. "Atceros, ka kopā ar Valtu Ernštreitu bijām aizbraukuši uz Līvāniem ciemos pie kāda mūsu drauga. Varbūt mēs bastojām skolu? Tagad vairs nevaru atcerēties. Bet atminos, ka mēs ar vilcienu iebraucām atpakaļ Rīgā, un pēkšņi uz ielām viss bija pilnīgi citādāk nekā tad, kad braucām projām. Kūp dūmi, ielās ugunskuri, sastumti betona gabali… Atceros savu milzīgo pārsteigumu, jo nenojautu, kas notiek. Skaidrs, ka mums Līvānos bija citas darīšanas nekā sekot politiskajai situācijai, kas tādā vecumā man vispār nebija raksturīgi."