Turpinot barikāžu trīsdesmitgadei veltīto atmiņu stāstu sēriju, šodien aplūkosim vēl vienu mozaīkas gabaliņu – kā barikāžu laikā ritēja darbs vienā no stratēģiskajiem un tāpēc īpaši apsargātajiem atjaunotās Latvijas objektiem, proti, mūsu pašu Latvijas Radio?

Radiomājas ieeju tolaik iejoza augsta betona bloku barjera, caur kuru pa šauru spraudziņu ik dienu nāca un gāja radio darbinieki, lai nodrošinātu operatīvākās ziņas klausītājiem laikā, kad informācija mainījās teju pa minūtēm un radio bija galvenais cilvēku apziņošanas veids.

Priekšmets, caur kuru šo stāstu stāstīsim, pirmajā brīdī nešķitīs raksturīgs radio – tas ir zīmulis ar dzēšgumiju.

Māra Eglīte 1991.gadā, barikāžu laikā, bija Latvijas Radio diktore. Tagadējā Radioteātra vadītāja Māra Eglīte Latvijas Radio strādā jau kopš 1980. gada, un zīmulis ar dzēšgumiju, ko reizi mēnesī vai divos izdalīja katram diktoram, bija obligāts darbarīks jau kopš pirmās dienas.

“Jo visus tekstus lasīja diktori – nevarēja tā iet, kurš grib, un runāt, kā grib. Bet šie teksti, protams, jau bija cenzēti. Un, kad nesa ziņas, mēs cītīgi gājām cauri, likām loģiskos uzsvarus, kur teikumam jāiet uz leju, kur – uz augšu. Līdz ar to tas zīmulis faktiski ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa,” skaidro Māra Eglīte.

Bet barikāžu laikā zīmuļa nozīme krasi mainījās: agrāk cenzēto tekstu vietā visu laiku nāca klāt jaunas ziņas, ko redaktori ne vienmēr paspēja līdz galam noformēt, un tekstu rediģēšanā bija jāiesaistās arī pašiem diktoriem.

“Bija aicinājumi, uzsaukumi, viss! Tas mainījās uz vietas – nāca iekšā studijā un vēl rakstīja tekstu, ko teikt... Es biju pieradusi lasīt tikai uzrakstīto tekstu. Bet tur tev vienkārši nācās domāt, ko tu teiksi, kā tu teiksi. Bija jābūt divi vienā,” atminas Māra Eglīte.

Radio māja Doma laukumā bija viens no stratēģiskajiem barikāžu aizsardzības objektiem, jo tieši Latvijas Radio daudziem tolaik bija galvenais informācijas avots, uz to savos ziņojumos paļāvās Latvijas Tautas fronte.