Turpinām barikāžu trīsdesmitgadei veltīto atmiņu stāstu ciklu.

Šodienas stāsts par amerikāņu siltajiem cimdiem, kas piedalījās barikāžu celšanā un sildīja pie Vecrīgas ugunskuriem.

“Mani sauc Pauls Rozenbergs, barikāžu laikā dzīvoju Rīgā, tagadējā Čaka ielā, toreiz – Suvorova ielā. Man bija gandrīz 50 gadu un mans barikāžu postenis bija Kaļķu un Šķūņu ielas krustojumā," stāsta Pauls Rozenbergs.

Šis stāsts būs personiskāks par citiem, jo Pauls Rozenbergs ir mans tētis. Man barikāžu laikā bija pieci gadi, un es labi atceros tos tumši zilos ādas cimdus, kas tētim allaž bija rokās. Arī 13. janvārī, kad pēc manifestācijas Daugavmalā viņš dzirdēja aicinājumu doties uz barikādēm.

“Es ātri aizskrēju uz mājām saģērbties siltāk un nācu uz centru, uz Doma laukumu, kur cilvēki jau bija ķērušies pie darba,” turpina Pauls Rozenbergs.

Tētis atceras, ka vīri bija spontāni sākuši demontēt sastatnes kādai ēkai iepretim Saeimas namam un naski tās nesa uz Doma laukumu.

“Pareizāk sakot, nevis nesa, bet dzīvā ķēdē viens otram padeva tālāk tos elementus. Man rokās bija pilnīgi jauni cimdi, kas toreiz bija liels retums, pie mums tādus dabūt nevarēja, tos man brālēns atveda no Amerikas. Tie bija pilnīgi jauni, ādas, ar siltu iekšpusi, tiešām patīkami. Bet uz darba beigām, apmēram pēc pāris stundām, tie jau bija praktiski nolietoti,” stāsta Pauls Rozenbergs.

Par to gan tobrīd neesot daudz bēdājis. Un galu galā cimdi izdzīvojuši līdz šodienai.