Turpinām sižetu sēriju par ģimenēm, kurās aug bērni ar smagu invaliditāti. Vecāki ir šo bērnu mūža terapeiti, kuriem pašiem sociālā atbalsta nav. Nav apmaksātas psihoterapijas, lielākajai daļai vecāku nav arī iespējas kaut uz diennakti atpūsties. Vecāki jau vērsušies pie augstākajām amatpersonām, skaļi sakot: "Mēs negribam izdegt!". Bet ar pašreizējo atbalsta sistēmu izdegšana ir neizbēgama. Jo, izrādās, ka arī informācija par valsts un pašvaldību sniegtajiem bezmaksas pakalpojumiem jāmeklē kā adata siena kaudzē.

Plašāk stāsta kolēģe Vita Anstrate no Latvijas Televīzijas.

Jana Krūmiņa ir četru bērnu mamma. Viņas 11 gadus vecajai meitai Katrīnai kopš dzimšanas ir smagi kustību traucējumi.

"Mēs, viņu gaidot, zinājām, ka bērniņš būs ar īpašām vajadzībām, bet bija tāda pilnīga neziņa, bija biedēšana no ārsta," stāsta Jana Krūmiņa.

Ir emocionāli smagi pieņemt, ka daudzas slimības nevar izārstēt un nav tādu medikamentu, kas palīdzētu bērnam kļūt veselam. Katrīnai, ienākot ģimenē, vecākiem nebija skaidrs, kur meklēt palīdzību, kā dzīvot tālāk? Visas zināšanas iegūtas pašmācības ceļā, jo gatavu recepti neviens rokās neieliek. Likumos īpašo bērnu ģimenēm paredzēta virkne atbalsta pasākumu, taču visbiežāk tā arī paliek – tikai likumā.