Limbažu novada Viļķenes pagasta Brīdaga mūsdienās ar saviem pāris iedzīvotājiem nav pat ciematu sarakstā un, kā trāpīgi lasāms kādā reportāžā pirms pāris gadiem, tagad tur dzīvība ir tikai kapusvētku laikā. Bet pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Brīdagā strauji auga ēku un arī iedzīvotāju skaits. Desmitiem padomju iekārtai nevēlamu personu milicijas mašīnās no Rīgas un citām vietām aizveda uz simt kilometru attālo ciematu, izmitināja barakās un nodarbināja mežistrādē. Pirmie ievestie bija tie, kas atgriezās Latvijā pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijas uz Sibīriju.

Kā ir lasāms rakstnieces Gunas Rozes dokumentālā romāna "101. kilometrs – padomju kauna zona" anotācijā, "Brīdagas fenomens bija tāds, ka atšķirībā no citiem «simtu pirmajiem» tur apmēram piecpadsmit gadu mudžējusi kopā raiba publika: vietējie, tie, kas atgriezās no Sibīrijas un nevarēja pierakstīties iepriekšējās dzīvesvietās, Valmieras mežrūpniecības saimniecības meža darbos savestie gucuļi un par parazītisku dzīvesveidu notiesātie", to vidū prostitūtas.

"Vēsture šeit ir. Visi vēsturiskie materiāli ir 101 procenta patiesība. Es pat pētīju, kādi pēc gadiem toreiz bija laikapstākļi. Ja ir rakstīts, ka augustā ir tā, ka jāvelk kažoks mugurā, tātad tajā augustā tā bija. Bet literatūras ir ļoti daudz, jo bez literatūras nevar uzrakstīt," atzīst Guna Roze.

Gunas Rozes romānā 24 gadus jaunā Zelma no mājām Tukumā dodas uz galvaspilsētu apciemot māsu, bet milicis viņu savāc, jo Zelmai nav līdzi dokumentu un viņam šķiet, ka jaunajai sievietei ir, pieklājīgi izsakoties, liderīgs dzīvesveids. Padomju vara bez iebilžu iespējām Zelmu nometina Brīdagā, kur sākas cita, pieauguša cilvēka dzīve, kas romānā turpinās 30 gadu garumā.

Ērikai Kričekai ir 82 gadi, viņa sevi sauc par pēdējo dzīvo no Brīdagā ievestajiem. Tagad vecumdienas vada Salacgrīvā pie meitas, taču lielu daļu mūža kopš jaunības ir aizvadījusi Brīdagā. Viņas dzīvesgājuma detaļas Guna Roze piedēvējusi arī kādai sava romāna varonei.

"Brīdagā dzīvoju visus savus jaunības gadus, no 1957. gada. Jauna meitene biju – 16. Tukuma rajona Jaunpilī dzīvoju. Tas bija smags pārdzīvojums, bērnība bija smaga," stāsta Ērika Kričeka.

Ērikas tēvs un māte bijuši šķīrušies, bērni pamesti likteņa varā. Sešpadsmitgadniece tolaik strādājusi kolhoza fermā par slaucēju. Jaunos komjauniešus vara vervējusi braukt būvēt tā saukto BAMu jeb Baikāla-Amūras sliežu ceļa maģistrāli Sibīrijas un Tālo Austrumu daļā Krievijā. Jauniešu grupa aizvesta uz Rīgu, bet tad, kā atceras Ērika, noticis interesants gadījums.

"Es tā negribēju braukt! Teicu, ka man nav ne tēva, ne mātes, ka esmu viena pati. Piespieda. Bet tieši pirms braukšanas dienas bija vētra, nedabūja sazvanīties, no Rīgas nekur netikām. Mūs izdalīja pa mežniecībām, un tā es tur iepazinos ar savu vīra kungu," atminas Ērika Kričeka.

Kā lasāms Viļķenes pagasta interneta lapā, 60. gados ciemā, kur ietilpst arī Brīdaga, darbojās lauku slimnīca, aptieka, vecmāšu punkts, septiņi veikali, divas ēdnīcas, divi kultūras nami un divas astoņgadīgās skolas, un pat stacionārais kino. Tur arī izveidojās Ērikas Kričekas ģimene. Vīrs bija viens no tā sauktajiem parazītiem, kas kā dzimtenes nodevējs tika represēts, 1957. gadā atgriezās, bet jādzīvo bija Brīdagā. Ērika ievestajiem sākumā gatavojusi ēst, vēlāk gājusi meža darbos.