Līdz ar kara sākumu Ukrainā operatīvi un strauji auga arī brīvprātīgo ziedotāju kustība Latvijā. Kāds visa šī gada garumā ziedo naudu, drēbes, ēdienu vai savu mitekli patvēruma meklētājiem, citi sūtīšanai organizē palīdzības kravas un automašīnas, kuras paši ved gan civiliedzīvotājiem, gan Ukrainas karavīriem. Rubrikā "Cilvēks ziņu virsrakstos" uzklausām brīvprātīgos šoferus, kas šogad paši veduši ziedojumus uz dažādām vietām Ukrainā.

"Pats emocionālākais, ko es redzēju ir pilnīgi gruveši kādas mājas vietā un viens pats tantuks ap 80 gadu vecumā. Un viņa no tiem pelniem lasa ārā ķieģeļus, it kā krāmēs, it kā kaut ko darīs... viena pati. Nu, skati tur ir šausmīgi."

Siguldas novada, Lēdurgas pagasta zemnieks Andris Šameta ir viens no brīvprātīgajiem, kas šogad vairakkārt devies uz Ukrainu, lai tur nogādātu ziedojumu kravas Ukrainas aizstāvjiem un iedzīvotājiem. Sākumā Andris iesaistījās, ziedojot medījumu konservus un apģērbu, bet kopš vasaras četras reizes uz Ukrainu devies arī pats, kā šoferis. Vaicāts par pieredzēto, Andris neslēpj emocijas par redzētajām kara sekām.

Andris atzīst, ka ceļš ir nogurdinošs un garš, taču pēc šiem braucieniem ukraiņu tautu vēl vairāk viņš izjūt kā ļoti tuvu un stipru. Tur satiktie karavīri ir ļoti patriotiski un bieži arī latviešu brīvprātīgajiem atzīst, ka īpaši priecājas sastapt arī cilvēkus no "ārpasaules". Turklāt, kaut pēc viena šāda brauciena stāvēt malā ir neiespējami, saka Ukrainas atbalsta kravu brīvprātīgais šoferis.

Andris ir kaimiņu novada zemnieku Normunda un Klaida Kalniņu izveidotās brīvprātīgo kustības dalībnieks. Šie cilvēki regulāri organizē mašīnu kolonnas un Ukrainā nogādā gan pārtiku, gan dažāda veida aprīkojumu. Andris saka, ka apbrīno arī brīvprātīgo kustības apmēru, cik daudzi cilvēki neatlaidīgi ziedo ukraiņu karavīriem nepieciešamo.

Turpat Lēdurgas pagastā Andra kaimiņš lauksaimnieks Mārtiņš Gierkens arī iesaistās vietējo brīvprātīgo kustībā un atceras savas emocijas un pārdomas sākoties karam Ukrainā.

"Tas likās tik ļoti neiespējami un neticami, ka tam negribējās sākumā noticēt. Protams, bija arī baiļu sajūta par to, vai neatnāks arī pie mums un vienlaikus uzreiz arī mēģinājumi kaut kā palīdzēt, nu, negribējās sēdēt rokas klēpī salikušam un izlikties, ka tas nav saistīts ar mums."

Mārtiņa pieredze palīdzības kravu vešanā ir tieši kara sākumā. Tad viņš devās uz Ļvivu un braucienu arī atceras, kā fiziski grūtu, bet emocionāli pacilājošu.