Režisores Lauras Grozas izrāde ""Skatuve" ugunī" ir kā liels jautājums divos cēlienos: vai mākslai vispār ir pa spēkam padarīt pasauli par objektīvi labāku vietu?

Pēdējā laikā Mihaila Čehova teātrī konsekventi tiek uzvesti darbi, kas runā par totalitāro režīmu postu. Jauniestudējumā „„Skatuve” ugunī” Artūra Dīča dramaturģiskais materiāls atklāj pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu traģēdiju – „latviešu tīrīšanā” Krievijā gāja bojā vesela teātra trupa, kam piedēvēja sazvērestību pret padomju valsti. Teātra vadītāja Dana Bjorka atklāj, ka ideju atnesis bijušais Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.

Pirmizrādes datums – 3.februāris – nav nejauši izvēlēts. Šajā dienā pirms 87 gadiem Maskavā dzīvību zaudēja gandrīz visa „Skatuves” trupa, arī aktrise Marija Leiko. Izrādē skanēs gan krievu, gan latviešu valoda –, lai maksimāli pietuvinātos notikumiem tā laika Krievijas latviešu sabiedrībā. To teātris arī izvēlējās par vadlīniju, pagājušogad iestudējot „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” – Sandras Kalnietes dokumentālā darba interpretāciju, un arī tai režisore bija Laura Groza. Viņa stāsta, ka tā bijusi brīnišķīga komanda, ar ko tiek turpināta šī pati tēma:

"Šī ir otrā daļa tam pašam stāstam, ne burtiskā nozīmē.

Visi vēl nespēj vienoties par 20.gadsimta vēstures traktējumu, un tāpēc māksla var palīdzēt veikt šīs mācībstundas. Protams, ka tā būs māksla nevis mācībstunda. Tas, kas mani interesē – radīt labu, atbildīgu, jēgpilnu teātra mākslu."

Izrādes „„Skatuve” ugunī” aktieru sastāvs gan ir cits, taču tas atkal esot izcils, izrādes iestudēšana – kā lidojums. Vai publika vēlēsies līdzdzīvot kam tik depresīvam? Un te režisore nāk klajā ar paradoksu – izrādē esot arī daudz absurdi smieklīgu ainu, un tā īstenībā būšot ļoti gaiša.

"Gribu vērst uzmanību, ka ir kaut kas vairāk par fizisku nāvi. Ir lietas, ko tev neviens neatņems – pat tādā beztiesiskā laikmetā kāds bija pagājušais gadsimts, ir vērtības, kas dod „barību” cilvēkiem, kas nāk pēc šiem notikumiem.

Marija Leiko kalpoja mākslai – mēs būtu priecīgi uzzināt, kā vēl viņa būtu papildinājusi mākslas pasauli, bet tas nenotika, jo režīms to neatļāva. Viņa turējās līdz pēdējam.

Viņai tiešām bija ideāli – ļoti spēcīga garīgā vertikāle. Un arī man ir svarīgi pavadīt savu laiku mākslā jēgpilni. Pat, ja stāsts ir destruktīvs, stāstīt, piedodot klāt kaut ko iedvesmojošu. Piemēram, nesalaužams cilvēka gars man ir etalons, pie kā es turos. Vienmēr mēģinu savās izrādēs atgādināt par „dīvainiem indivīdiem”, kuriem piemīt tāda kvalitāte," stāsta režiosore.

Marijas Leiko lomai atsaukusies Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska, ar ko Laura Groza sadarbojusies vairakkārt. Bet Ivaru Kalniņu, kura kāpšana uz Čehova teātra skatuves ir pavisam negaidīta, teātra direktore Dana Bjorka satikusi šovasar, kopā filmējoties jaunajā spēlfilmā „Pansijā pilī”.

"Gribas sagaidīt brīdi, kad vairs nevajadzēs koncentrēties politiskām misijām, bet tāds ir šodienas laiks un teātrim tas godam jāiztur," nosaka teātra direktore Dana Bjorka.