Šovakar, 3. augustā, Dzintaru koncertzālē - pasaulslavenā čellista Mišas Maiska koncerts ar Normunda Šnē diriģēto kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”. Kāpēc maestro savas 75.jubilejas koncertu izlēmis nospēlēt Dzintaru koncertzālē, un kas viņu saista ar Latviju?

Vācu komponista Maksa Bruha ebreju lūgšanā “Kol Nidrei” arī Mišas Maiska čells lūdzas, raud, skarbi smejas. Esmu atnākusi uz mēģinājumu Spīķeru koncertzālē. Leģendārā Mstislava Rostropoviča un Grigorija Pjatigorska skolnieks, viens no pasaulē atzītākajiem čella virtuoziem, četrus gadu desmitus saistīts ar ierakstu namu “Deutsche Grammophon”, Miša Maiskis ir rīdzinieks, mācījies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Bet nu jau daudzus gadus - pasaules pilsonis. Mūsu saruna notiek angļu valodā.

Džordžs Orvels, kura slavenais romāns „Dzīvnieku ferma“ ir parodija par komunismu, teicis slavenu frāzi: „Visi dzīvnieki ir līdztiesīgi, taču daži ir līdztiesīgāki par citiem.“ Es to pašu varu teikt par dažādām vietām. Jau vairāk nekā 50 gadus ceļoju apkārt pasaulei, bet ir vietas, kam, acīmredzami, priekš manis ir īpaša nozīme. Esmu šeit dzimis, un katru reizi, kad atgriežos Rīgā vai Jūrmalā, jūtos ļoti laimīgs.

75.dzimšanas diena, kas nosvinēta jau 10.janvārī, gan vitālajam māksliniekam neko daudz nenozīmējot. Svarīgāks esot fakts, ka nesen arī pagājuši 50 gadi, kopš viņš sācis mūziķa karjeru rietumos. 14 gadu vecumā Maiskis, līdzīgi citiem jaunajiem talantiem no Latvijas, devās uz mūzikas internātskolu Ļeņingradā, pēc tam mācījās Maskavas konservatorijā, bet 1972.gadā ar ģimeni saņēma atļauju emigrēt uz Izraēlu.

Mūziķis atceras: vispirms no Rīgas uz Izraēlu emigrēja viņa māsa, un tūdaļ arī viņa dzīve dramatiski mainījās. Varas iestādes, acīmredzot, sāka turēt Maiski aizdomās, ka arī viņš tūdaļ sekos radiniecei, lai gan viņam tobrīd par visu svarīgāk bijis mācīties pie Mstislava Rostropoviča. Taču 1970.gada vasarā nežēlastībā krita arī Rostropovičs, kuru vainoja sadarbībā ar publicistu, režīma kritiķi Aleksandru Solžeņicinu. Drīz varas iestādes atrada iemeslu arestēt arī Maiski, un tāpēc viņam tā arī neizdevās pabeigt Maskavas konservatoriju.

Bet kāds bija viņa ceļš atpakaļ uz Rīgu?

Pirmoreiz atgriezos 1995.gadā – 23 gadus pēc tam, kad biju pametis Padomju Savienību. Jā, tas prasīja ilgu laiku – bet pēc tam esmu šeit ieradies regulāri. Kad vien ir iespēja, esmu ļoti laimīgs atgriezties. Tā nav bijusi ļoti gara, bet ļoti svarīga manas dzīves daļa – uzaugt šeit.

Maiska šodienas koncertā līdzās Maksam Bruham, Volfgangam Amadejam Mocartam un Jozefa Haidnam skanēs arī Pētera Čaikovska mūzika. Ko mūzikas dižgars domā par Krievijas uzsāktā kara sakarā izskanējušajiem aicinājumiem norobežoties no „krievu pasaules”, arī neatskaņot krievu komponistu skaņdarbus?

Ir ļoti primitīvi nonākt šādos ekstrēmos. Mana pozīcija par karu ir ļoti skaidra – tas ir briesmīgs konflikts, man nav šaubu, kurā pusē mums visiem ir jābūt. Bet tas nenozīmē, ka mums tagad būtu jāsoda lielos krievu komponistus – Čaikovski, Rahmaņinovu, kurš patiesībā lielāko dzīves daļu pavadīja ārpus Krievijas, jo devās prom pēc revolūcijas un nekad neatgriezās. Pat Šostakovičs, kas dzīvoja Padomju Savienībā, ļoti cieta.

Lielai mūzikai, literatūrai un mākslai nav nekāda sakara ar Putinu.

Vēl tikai pirms divām dienām gala koncertā Beļģijā kopā ar savu 18 gadus veco dēlu spēlēju divus skaņdarbus – simboliski, bez pauzes – brīnišķīgu Rahmaņonova skaņdarbu un ukraiņu komponista Miroslava Skorika melodiju. Es ticu, ka mūziķiem ir jāapvieno cilvēki, jāpalīdz viņiem attīstīt savas labākās kvalitātes.

Brīvbrīžos Latvijā Miša Maiskis gan cenšoties nedomāt par politiku, kas tik daudzus gadus šķīra viņu no bērnības vietām, bet gan paieties pa pludmali Jūrmalā, ar ko saistās dārgas atmiņas. Katru reizi viņš arī dodas pie tēva kapa.