Lai bijušais ieslodzītais veiksmīgi iekļautos sabiedrībā, cietumā ar viņu strādā speciālisti: piedāvā dažādas programmas, iesaista pasākumos, izglīto, kā arī rod darbavietu. Tomēr ne visi ieslodzītie resocializācijā aktīvi iesaistās. Tie, kas negrib mainīties, nereti atkal nonāk aiz restēm. Norvēģiem daudz veiksmīgāk izdodas ieslodzītos resocializēt. Kā vienu no programmām viņi piedāvā, piemēram, cietuma radio.

Ieslodzītajiem ir divas izvēles, kā izciest sodu aiz restēm: raudzīties pa logu, kā dienu nomaina nakts vai iesaistīties dažādās attīstības programmās, lai, kā saka cietumniece Jūlija (vārds mainīts), „izlabotu kļūdu domāšanā”. Vien jāpiebilst – lai pretendētu uz pirmstermiņa atbrīvošanu, notiek izvērtēšana, kā notiesātais pavada laiku ieslodzījumā.

Resocializācija ir dažādu pasākumu kopums, ko ieslodzītajam sniedz cietums, lai pēc atbrīvošanās persona veiksmīgāk iekļautos sabiedrībā un vairs neizdarītu noziegumu.

Rīgas Centrālcietuma Resocializācijas daļas galvenā inspektore Inga Rimkus stāsta, ka resocializācija dalās sociālās rehabilitācijas un uzvedības korekcijas programmās.

“Šobrīd programma ir pārstrādāta. To sauc „Dzīves skola 4”. „Dzīves skolā” ieslodzītajiem tiek iedotas pamatzināšanas dažādās dzīves jomās, piemēram, komunikācijas prasmes, māca kā sagatavot CV, kā sevi pasniegt darba intervijās un tā tālāk. Ir arī stresa mazināšanas, motivācijas programma. Stresa mazināšana būs vairāk attiecināma uz cilvēkiem, kuri veikuši vardarbīgus noziegumus, lai persona iemācītos pārvarēt stresu. Ja viņš kādreiz bija dusmīgs un deva kādam pa seju, tad tagad varbūt viņš aizies un izlasīs Bībelē nodaļu un sapratīs: „Es spēju savu stresu savaldīt arī šādi”.”

Daudzi cietumā sāk pievērsties ticībai. Katram ieslodzītajam ir tiesības uz reliģijas brīvību, tāpēc cietumā ir kapelāni, kas ieslodzītajiem organizē dažādus pasākumus – dievkalpojumus, koncertus, demonstrē reliģiska satura filmas, individuāli uzklausa, kristī un arī salaulā. Resocializācijas daļas priekšniece Svetlana Trubačova stāsta, ka dalība šajās programmās ir brīvprātīga.

Interese par sevis pilnveidošanu un uztveres mainīšanu neesot liela. Vien nepilna piektdaļa ieslodzīto iesaistās programmās. Pagājušajā gadā tajās iesaistījušies vismazāk ieslodzīto – 79, jo pandēmijas ierobežojumu dēļ dažādas programmas tika pārtrauktas. Citus gadus iesaistīti bijuši vairāki simti ieslodzīto. Taču aptuveni puse no dalībniekiem programmu nemaz nebeidz.

Atrodoties cietumā, ieslodzītie var mācīties. Pērn ieslodzītie studēja, piemēram, tieslietas, būvzinības, māszinības, biznesa psiholoģiju, sabiedriskās attiecības, teoloģiju un vēl citas zinātnes.

Cietumā vēl var apgūt arī profesiju, piemēram, mācīties par frizieri, šuvēju, elektromontieri, apdares darbu strādnieku, pavāra palīgu un iegūt vēl citas profesijas. Vienas no ieslodzīto tiesībām ir būt nodarbinātam. Pagājušajā gadā trešdaļa no notiesātajiem strādāja. otiesātie, kas izcieš sodu atklātajos cietumos, drīkst doties uz darbu ārpus cietuma.

Pērn vienam notiesātajam vidējais mēneša atalgojums pēc nodokļu nomaksas bija nepilni 80 eiro.

Jāteic, ka, piemēram, Norvēģijā bijušie ieslodzītie daudz retāk atgriežas cietumā. Tā ir aptuveni piektdaļa. Trubačova no Ieslodzījumu vietu pārvaldes skaidro, ka norvēģu veiksmes atslēga ir labāka cietumu infrastruktūra.

Norvēģijas Bredtvetas sieviešu cietumā sodu izcieš Nina. Ieslodzījumā viņa ir desmit gadus, priekšā vēl divi. Par savu pārkāpumu sieviete nevēlas runāt. Nina atklāj, ka piedalījusies vairākās resocializācijas programmās.

“Zviedrijā, kur pavadīju pirmos septiņus sava termiņa gadus, bija iespējams piedalīties kognitīvās uzvedības terapijas programmā. Es centos mācīties, kā kontrolēt sevi, sevišķi savus impulsus, jo es esmu nedaudz karstgalvīga. Tāpat Zviedrijā bija uzsvars uz savas veselības stiprināšanu. Bija daudz jogas, meditācijas un arī ikdienas treniņi, kas ļauj veidot ķermeni spēcīgu un veselu. Es to darīju. Zviedrijā cietumam bija četras lielas siltumnīcas. Un man patika strādāt ar ziediem, tas man ļāva sajusties brīvai. Kopš atgriezos Norvēģijā, esmu piedalījusies dažādu profesiju kursos – no dārzkopības līdz smago automašīnu vadīšanai, kā arī suņu trenēšanas kursos. Tas bija ļoti, ļoti jauki – satuvināties ar dzīvu būtni pēc tik ilga laika. Un, protams, cietuma radio.”

Jau desmit gadus norvēģiem ir savs cietuma radio. “RøverRadion” ir iknedēļas programma, ko veido ieslodzītie piecos cietumos. 2017. gadā šī programma kļuva par pirmo cietuma radio visā pasaulē, kas raidīja ārpus cietuma. Šodien šo programmu klausās desmitiem tūkstošu cilvēku visā Norvēģijā.

Šādi radio dažādās formās ir visā pasaulē: ASV, Indijā, Austrālijā, Izraēlā, Lielbritānijā, Polijā un citur. Cietuma radio ne vien dod iespēju paust viedokli ieslodzītajiem, bet arī stāsta un skaidro par noziedzību un tiesu sistēmu. Nina uzskata, ka radio ir nepieciešams ikvienā valstī, jo tas palīdz aizpildīt plaisu starp ieslodzītajiem un sabiedrību otrpus cietuma sienām.

Latvijā cietuma radio nav, un nekas neliecina par to, ka šāds projekts varētu rasties.

Resocializācija nedrīkst beigties līdz ar notiesātā atgriešanos sabiedrībā. Procesam jāturpinās. Norvēģiem daudz veiksmīgāk izdodas ieslodzītos resocializēt, jo kā viņi paši atzīst – cietuma sistēma ir tāda, kāda ir sabiedrība. Ja sabiedrība nevēlēsies pieņemt bijušo ieslodzīto, mazināt viņa atgriešanos aiz restēm būs arvien sarežģītāk.