Sākam stāstu sēriju par ieslodzījuma sistēmu, cilvēkiem cietumā un ārpus tā. Vairāku ierakstu laikā stāstīsim par ieslodzīto ikdienu, resocializāciju un dzīvi pēc atbrīvošanas. Šodien uzzināsim vairāk, kas īsti ir Latvijas ieslodzījuma sistēma un ielūkosimies vienīgajā sieviešu cietumā Latvijā.

Cietums daļai cilvēku var šķist kā tumša vieta ar tumšiem cilvēkiem, kas met ēnu sabiedrībai. Par to, kā patiesībā ir ieslodzījumā, zina tikai cietuma darbinieki un viņu klienti. Kad saules gaismu maz redzējušie atgriežas brīvībā, nereti ar savu pieredzi bijušie ieslodzītie nedalās. Pēc atbrīvošanas cietuma ēna joprojām seko – sabiedrība ar atplestām rokām viņus nesagaida, jo bieži iedzīvotāju stereotipi par cietumu veidojušies no redzētā filmās.

Tā ir pilsēta pilsētā vai valsts valstī, jo cietumā ir viss, kas ir arī ārpus cietuma. Mums ir skolas, veikali, sociālais dienests, psihologi, mums ir nodarbinātība. Es domāju, ka lielākajai daļai tā liekas cita pasaule. Bet es gribētu, lai mēs beidzot nonākam pie tā, ka tā ir tās pašas valsts un pasaules daļa. Jā, viņu pasaule ir aiz cietuma mūra, bet normāli tai būtu jābūt ar visām tām pašām iespējām.

Tā uz cietuma sistēmu Latvijā raugās Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Dmitrijs Kaļins, kas jaunajā amatā ir vien pāris mēnešus. Kaļins iepriekš bija Olaines cietuma priekšnieks un darbs ar ieslodzītajiem viņam nav svešs.

Šobrīd Latvijā ir 3 200 ieslodzīto no tiem lielākā daļa ir notiesātie, bet atlikusī daļa vēl gaida tiesas spriedumu. Ieslodzīto skaits laika gaitā ir mazinājies. Piemēram, 2009. gadā Latvijas cietumos atradās nedaudz vairāk nekā septiņi tūkstoši ieslodzīto. Pēc pieciem gadiem, 2014., - vairāk nekā 4700, bet vēl pēc pieciem gadiem, 2019., - vairāk nekā 3400. Ieslodzīto skaits mazinājies soda izpildes reformas dēļ.