Pēc obligātās izglītības ieguves cilvēkiem ar speciālām vajadzībām ir maz izvēles iespēju, kur skoloties tālāk. Var mācīties speciālajās profesionālajās skolās, kur iegūst mazkvalificētu un reizēm arī novecojušu amatu, bet tur nodrošina vajadzībām piemērotus apstākļus. Vai arī var iet tādu pašu ceļu, kā visi citi sabiedrībā, taču atceroties, ka vides pieejamība un cits nepieciešaais atbalsts visdrīzāk būs jānodrošina pašiem. Latvijas Radio turpina ierakstu sēriju par iekļaujošo izglītību, šoreiz pētot grūtības, ar ko saskaras cilvēki ar speciālām vajadzībām, kuri vēlas attīstīties un būt pilntiesīgi sabiedrības locekļi, „nesēžot” uz sociālajiem pabalstiem.

“Baiba pielāgojas augstskolas noteikumiem, nevis augstskola pielāgojas Baibas vajadzībām. Un Baiba vēl par to samaksā,” situāciju raksturo studentes Baibas Elksnes mamma Aiga Jegorova.

Latvijas Radio pirms sešiem gadiem Jēkabpils Valsts ģimnāzijā sarunājās ar Baibu, kurai sešpadsmit gados asinsvadu pataloģijas dēļ plīsa asinsvads galvā, un viņai nācās dzīvi sākt no jauna. Baiba mācījās elpot, rīt, atvērt acis, runāt, piecelties un tad spert soļus. Pilnībā visas maņas neatguva, jo ir neatgriezeniski bojājumi redzes centra smadzenēs. Baiba slikti redz, kā arī viņai ir grūtības skaidri runāt un gaita nav tik raita.

Bet, par spīti grūtībām, pēc izlaista viena mācību gada jauniete atgriezās tajā pašā skolā un sākumā par sola biedreni ņēma savu mammu, kurai atkal nācās mācīties 11. klasē. Viegli nebija. Mamma Aiga atceras, ka meita caur asarām lēni sasniedza vienu mērķi pēc otra. Vēl pirms insulta Baiba sapņoja, ka nākotnē būs antropoloģe. To viņa tolaik teica arī intervijā, būdama 12. klases skolniece.

Augstākā izglītība – vien retajam

Nu jau Baibai ir 25 gadi. Latvijas Radio ar viņu un mammu sazinās video zvanā. Abas sasveicinās, jo nav sen tikušās. Baiba dzīvo Jēkabpilī, bet Aiga – Jelgavā. Ģimnāziju Baiba absolvēja ļoti labi. Pati gan ir nedaudz pieticīgāka.

Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Baiba vēlējās īstenot savu sapni par antropoloģijas studijām, taču bija sarežģījumi ar iestāšanos, tāpēc viņa sāka studēt jurisprudenci Biznesa augstskolā „Turība”. Pēc pāris gadu mācībām Baiba nolēma atgriezties pie sapņa un nu jau pusotru gadu studē Kultūras un sociālo antropoloģiju Latvijas Universitātē.

Studēt nav viegli, jo Baiba tekstus nelasa, bet gan ar programmas palīdzību tos klausās. Viņa stāsta, ka daži pasniedzēji ir ļoti atsaucīgi, bet ne visi. Lai programma spētu mācību tekstu nolasīt Baibai, pasniedzējiem jāsagatavo materiāli “.pdf” formātā.

Uz jautājumu, vai eksāmenos Baibai pasniedzēji dod papildu laiku, ņemot vērā, ka viņa tekstu nespēj lasīt, bet gan klausās, kas ir ilgāks process., viņa atbild noliedzoši. Baiba uzskata, ka augstskola nav pielāgota cilvēkiem ar speciālām vajadzībām.

Šobrīd Baiba ir pusgadu garā akadēmiskajā pārtraukumā, jo visus šos gadus, domājot par fizisko veselību, viņa piemirsa par psiholoģisko. Jaunietei ir depresija. Taču viņa cer jau rudenī atgriezties universitātē, un ir pārliecināta, ka ar bakalaura grādu mācības nebeigsies, jo grib studēt arī maģistrantūrā. Mamma Aiga stāsta, ka Baibas trumpis ir viņas intelektuālās spējas. Jauniete apguvusi arī korejiešu valodu, tāpēc zina, ka darbu atradīs.

Pieejama skola ir vecāku sasniegums

“Es gribu baudīt vecumdienas. Es esmu cīnījusies ar visu ko savos spēka gados, un man gribas, lai bērns iegūst profesiju un, cik vien var, atdalās no mums. Arī, ka viņš ir finansiāli neatkarīgs savā dzīvē. Man liekas, ka laba profesija nav vispār apspriežama lieta. Un cilvēkam jābūt brīvai izvēlei izvēlēties skolu,” saka divpadsmitgadīgās Katrīnas Rozes Krūmiņas mamma Jana.

Meita mācās tikai piektajā klasē, taču vecāki jau pirms gada sāka domāt par profesionālās izglītības iespējām. Katrīnai ir kustību traucējumi – meitene pārvietojas ratiņkrēslā. Kā saka Jana, meitai ar smagu cīņu izkarota vieta vispārizglītojošajā skolā, kurā uzbūvēts lifts. Katrīna skolā mācās jau vairākus gadus, bet lifts tikai nesen sāka pilnvērtīgi strādāt. Tāpēc jau savlaicīgi jādomā par vides pieejamību jaunajā mācību iestādē.

Vides pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nodrošina vien pāris profesionālās skolas. Galvenokārt tās, kas paredzētas tieši šiem cilvēkiem.

“Mūsu valstī ir SIVA [Sociālās integrācijas valsts aģentūra], kur tad visus tā arī aizsūta. Ja tu esi invalīds, tad tev ir zīmogs un tev ir jāmācās tur,” secina Jana.

SIVA jeb Sociālās integrācijas valsts aģentūra ir valsts iestāde, kas cilvēkiem ar invaliditāti nodrošina iekļaušanos sabiedrībā un darba tirgū. Apgūstamās profesijas pēc pamatizglītības ir dažādas, piemēram, informācijas ievadīšanas operators, pavāra palīgs, veļas mazgātājs, dārzkopis un citas. Ir vēl neformālās izglītības prasmju programmas. Tur sagatavo sētniekus, preču krāvējus un marķētājus, sveču lējējus, garderobistus un citus mazkvalificētus darbiniekus.

Katrīnas mamma Jana neredz meitu kādā no speciālajām skolām, tāpēc nolēmusi - ja mācību iestāde nevar pielāgoties meitas vajadzībām, tad ģimene pielāgos skolu. Vecāki plāno palīdzēt noskatītajā profesionālajā skolā ieviest liftu.