“Mana motivācija bija pavisam vienkārša – vai es vēlāk varēšu skatīties acīs saviem bērniem un teikt, ka darīju visu, ko varēju?” saka Atmodas līderis Dainis Īvāns.

Kad pirms 30 gadiem Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, Īvāns bija Tautas frontes priekšsēdētājs un Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Šī izšķirošā notikuma apaļo jubileju viņam, tāpat kā mums visiem, nāksies sagaidīt bez lieliem svētkiem, jo pašlaik savā fiziskajā brīvībā esam ierobežoti pandēmijas dēļ. Par kopīgo un atšķirīgo šajās ārkārtas dienās; par pasauli pēc pandēmijas un par Atmodas laika ideāliem mūsdienu politikā saruna ar Daini Īvānu.

Māra Rozenberga: Mēs tiekamies Likteņdārzā, ne pārāk tālu no jūsu mājām, un kas to būtu domājis, ka šajās dienās šāda tikšanās klātienē būs tik rets un pat neparasts notikums. Sēžam divu metru attālumā viens no otra, mums rokās ir katram savs diktofons, un šie ir tikai daži no noteikumiem, kas mūsu pašu veselības labad pašlaik ierobežo mūsu brīvību. Kā jūs jūtaties, sagaidot Latvijas brīvības atgūšanas 30. gadadienu šādā relatīvā nebrīvē?

Dainis Īvāns: Biju cerējis, ka šī būs visai grandioza neatkarības atgūšanas gadadiena. Tas tomēr ir vissvarīgākais notikums gan to cilvēku dzīvē, kuri balsoja par neatkarības atjaunošanu, gan arī visas Latvijas dzīvē. Tajā brīdī jau deputāts bija tikai instruments tautas rokās. Tauta sekoja, ko darīsim, kā balsosim, vai nenobīsimies. Mūsu paaudzei tie varbūt ir pat lielāki svētki nekā 18.novembris, jo mēs atguvāmies pilnīgi neticamos apstākļos. Bet varbūt arī šādi [svinēt] ir labi. Esmu laimīgs, domājot par to, ko pirms 30 gadiem izdarījām, jo man šķiet, ka arī šajā pandēmijas laikā ir saglabājies kaut kas no tās pašdisciplinētības, vienotības un organizētības, ar ko Latvija ļoti labi atkal izceļas pasaules fonā. Cilvēki tomēr nav nokāruši degunus, mēs nedzīvojam vergu zemē. Mēs esam brīvi. Un brīvs cilvēks ir tas, kurš izvēlas, vai viņš atļausies, vai viņam ir vajadzīgi kādi ierobežojumi. Galu galā, mēs to esam izvēlējušies brīvprātīgi un izvēlējušies savā labā, kā pašlaik uzvedamies un kāda ir mūsu dienaskārtība.