Šonedēļ cita aiz citas mūs sasniedz šķietami pozitīvas ziņas par to, ka inflācija ir atkritusi divu gadu senā līmenī, ka tā turpinās mazināties un ka darba samaksas kāpums pašlaik jau atkal apsteidz cenu pieaugumu. Taču šīs ziņas tikai šķietami pozitīvas ir tāpēc, ka ar visu algu kāpumu ne tuvu neesam noķēruši dzīves sadārdzināšanos. Situētākie cilvēki cenu lēcienu panāks pēc pusotra vai diviem gadiem, bet zemo algu saņēmējiem vēl ilgāk būs jādzīvo „mīnusos”.

Piekto mēnesi pēc kārtas samazinās pārtikas cenas, nupat lētāka kļuvusi arī elektrība, jo valdība lēma dāsni kompensēt sadales tarifa kāpumu, tāpat vairākās pilsētās apkures sezonas sākumā krītas siltuma tarifi. Tas viss kopā radījis apstākļus, ka gada inflācija ir samazinājusies līdz nedaudz virs trim procentiem. Tātad, lai gan statistiski izskatās, ka dzīves dārdzības tempi ir faktiski apstājušies, pēdējos trīs gados cenas ir kāpušas tik ļoti, ka par precēm un pakalpojumiem maksājam par trešdaļu vairāk.

Pēteris Strautiņš, bankas „Luminor” ekonomists, uzreiz piebilst – pat ja cenas kādām precēm kritīsies, tas kopumā neietekmēs būtisko sadārdzinājumu. Turklāt, kā Strautiņš izsakās, tā dzīvē ir iekārtots, ka izmaksu kāpuma laikā uzņēmēji cenas audzē ļoti strauji, bet tad, kad pašu izmaksas krītas, galaproduktu cenu samazinājums seko daudz negribīgāk. Tāpēc ekonomistam jautāju, vai algas tiek līdzi cenu lēcienam?

Protams, arī algas ne visiem aug, bet daļai tās kāpj straujāk nekā statistikas vidējie desmit procenti. Taču arī vidējie pielikumi nekompensē pērn piedzīvoto dzīves dārdzību. Un ekonomisti vērtē, ka pašlaik mūsu pirktspēja ir apmēram tāda, kāda bija pirms diviem gadiem. Izņēmums ir zemo algu saņēmēji, kas ar mazāku vai nekādu darba samaksas kāpumu atļauties var pat mazāk nekā pirms diviem gadiem. Vēl pēc diviem gadiem algas varētu panākt inflāciju, prognozē SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Ekonomistam piekrīt bankas „Citadele” eksperts un Fiskālās disciplīnas padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš. Viņš teic, ka algas pašlaik kāpj straujāk nekā cenas, taču līdzīgi kā kolēģi arī Āboliņš secina, ka mazāk atalgotie uzlabojumus jūt lēnāk.

Un vēl – priekā par preču cenu kāpuma piebremzēšanos vai pat mazināšanos jāpatur prātā, ka pakalpojumu cenas gan turpina kāpt, un to savukārt veicina vai pat pieprasa darīt vispārējais algu kāpums.