Eiropas Parlaments šonedēļ pieņēma pasākumu plānu, ar kuriem paredzēts palielināt ēku renovācijas tempu un palīdzēt samazināt energopatēriņu un siltumnīcefekta gāzu emisijas. Kā uzsvēris par Ēku energoefektivitātes direktīvas jautājumiem atbildīgais deputāts Kirans Kafs, šo izmaiņu pieņemšana ir būtiska, jo Eiropas ēku efektivitātes uzlabošana samazinās rēķinus un Eiropas atkarību no enerģijas importa.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas aplēsēm ēkas Eiropas Savienībā patērē 40% no kopējā enerģijas patēriņa un rada 36% no siltumnīcefekta gāzu emisijām. 2021.gada beigās Eiropas Komisija pieņēma priekšlikumu pārskatīt Ēku energoefektivitātes direktīvu, kas ir daļa no Zaļā kursa tiesību aktu paketes. Ēku energoefektivitātes direktīvas grozījumu mērķis ir līdz 2030.gadam ievērojami samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un energopatēriņu Eiropas Savienības būvniecības nozarē un padarīt šo nozari klimatneitrālu līdz 2050.gadam. Ar šiem noteikumiem iecerēts palielināt ēku renovācijas tempu un uzlabot informācijas apmaiņu par energoefektivitāti.

Eiropas Parlamenta plāni ir visai ambiciozi. Proti, tiek prasīts, lai visas jaunās ēkas jau no 2028.gada būtu bezemisiju ēkas. Savukārt jaunām ēkām, kuru īpašnieces vai lietotājas ir valsts vai pašvaldību iestādes, šis termiņš jānosaka jau 2026.gadā. Tāpat Eiropas Parlaments prasa jaunās ēkas līdz 2028.gadam aprīkot ar saules enerģijas tehnoloģijām, ja tas būs tehniski iespējams un rentabli. Bet dzīvojamās ēkas, kurās notiek lieli renovācijas darbi ar šādām tehnoloģijām būtu jāaprīko līdz 2032.gadam.

Tāpat deputāti vēlas, lai dzīvojamās ēkas energoefektivitātes skalā no "A" līdz "G" līdz 2030.gadam sasniegtu vismaz "E" klasi. Ēkām, kas nav dzīvojamās ēkas, un sabiedriskām ēkām šī klase būtu jāsasniedz attiecīgi līdz 2027.gadam. Vēl daži gadi klāt doti, lai sasniegtu arī „D” klasi.

Ieguvumus skaidro par Ēku energoefektivitātes direktīvas jautājumiem atbildīgais deputāts Kirans Kafs. Viņš arī uzsver, ka jaunie noteikumi ievērojami mazinās Eiropas atkarību no gāzes un kopumā tiek raksturojami kā godīgi, reālistiski un fleksibli, piebilstot, ka tajos ir arī izņēmumi. Proti, jaunie noteikumi neattieksies uz vēstures vai arhitektūras pieminekļiem. Dalībvalstis no šīm prasībām varēs atbrīvot arī publiskā īpašumā esošos sociālos mājokļus, ja renovācijas rezultātā pieaugtu īres maksa un to nevarētu kompensēt ar zemākiem enerģijas rēķiniem.

Svarīga ir arī finansiālā puse. Tādēļ valstu renovācijas plānos būtu jāparedz atbalsta shēmas, lai atvieglotu piekļuvi dotācijām un finansējumam. Dalībvalstīm būtu jāveido bezmaksas informācijas punkti un izmaksu ziņā neitrālas renovācijas shēmas. Finanšu shēmās būtu jāparedz nozīmīga piemaksa par pamatīgām renovācijām, jo īpaši ēkām ar vissliktākajiem rādītājiem. Neaizsargātām mājsaimniecībām būs jāparedz iespēja saņemt dotācijas un subsīdijas.