Pērn novembrī Eiropas Komisija ierosināja pārskatīt direktīvu par iepakojuma un izlietotā iepakojuma atkritumu standartiem, kas ietver obligātus mērķus atkritumu samazināšanai, atkārtotai izmantošanai un minimālajam otrreizējās pārstrādes saturam plastmasas iepakojumā. Ierosinājumus apsprieduši arī dalībvalstu vides ministri, kuru vidū viedokļi par to, kā īstenojami mērķi un cik ambicioziem tiem jābūt, atšķiras.

Lai gan Eiropas Komisijas pirms daudziem gadiem izstrādāto noteikumu ieviešana par iepakojuma atkritumiem tiek uzskatīta par sekmīgu, Eiropas Savienībā joprojām pieaug izlietotā iepakojuma daudzums, un pārāk daudz resursu tiek izniekots, šos iepakojumus neatgriežot apritē. Tādēļ Eiropas Komisija piedāvā pārskatīt likumu par iepakojuma un izlietotā iepakojuma atkritumu standartiem. Ierosinājumus apsprieduši dalībvalstu vides ministri. 

Zviedrijas vides ministre Romina Purmohtari norādījusi: "Es vēlētos izcelt šī tiesību akta nozīmi, kas var pagriezt šo neilgtspējīgo iepakojuma atkritumu pieaugumu pretējā virzienā. Aprites ekonomika ir Eiropas Savienības būtisks elements, lai samazinātu atkarību no dabas resursiem, palielinātu enerģijas un resursu efektivitāti un vienlaikus uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti."

Tikmēr Eiropas Savienības vides komisārs Virgīnijs Sinkēvičs skaidroja, ka diskusijas par izmaiņām ir būtiskas un Komisijas ieteikumi ir veidoti, lai palielinātu iepakojumu apriti un izmantotu resursus efektīvāk.

Sinkēvičs atzīmēja: "Ministri sarunās fokusējās uz vissvarīgākajiem jautājumiem un labākajiem veidiem, kā sasniegt izvirzītās ambīcijas, lai jau saknē novērstu atkritumu rašanos. Bija iedrošinoši, ka pastāv izpratne par izmaiņu nepieciešamību, tomēr priekšā noteikti vēl ir ejams ceļš, lai noteiktu, kā šīs izmaiņas panākt."

Saskaņā ar Eiropas Komisijas ierosināto regulu, dalībvalstīm līdz 2030. gadam jāsamazina izlietotā iepakojuma daudzums par 5%. Līdz 2025. gada beigām būtu jāpārstrādā 65% no visiem iepakojuma atkritumiem, tostarp 50% plastmasas, 50% alumīnija, 70% stikla un 75% papīra un kartona.

Diskusijas patiesi vēl ir nepieciešamas, jo viedokļi ministru starpā par to, kā īstenojami noteikumi, atšķiras. 

Lai panāktu, ka noteikumi būtu saskaņotāki visās dalībvalstīs, Eiropas Komisija nosvērās par labu regulai, nevis direktīvai. Proti, direktīva ir tiesību akts, kas paredzēts, lai saskaņotu un koordinētu dalībvalstu tiesību aktus, un dalībvalstīm ir iespējams izvēlēties, kā sasniegt izvirzītos mērķus. Taču regula ir visās dalībvalstīm automātiski saistošs likums. 
Komisārs Sinkēvičs aizstāv izvēli par labu regulai, norādot, ka ar iepriekšējo direktīvu nav izdevies samazināt atkritumu daudzumu.

Vairākas valstis Sinkēvičam iebilst. Beļģija un arī Itālija, kurā ir viens no augstākajiem iepakojuma pārstrādes rādītājiem Eiropā, ir vadošās. 

Itālijas vides ministrs Gilberto Pičeto Fratins nedomā, ka metodes un risinājumi, kas piemērojami visām valstīm vienādi, ir labākais risinājums. Pēc viņa teiktā, ir svarīgi noteikt ambiciozus kopīgus mērķus, tomēr vienlaikus atstājot dalībvalstīm pietiekamu "manevru iespēju to sasniegšanā". Un Itālijai pievienojas arī Austrija. Pakāpeniskāku pieeju vēlas arī Vidusjūras valstis, piemēram, Grieķija un Malta. Tās, piemēram, nosoda metodiku, kas izmantota atkritumu rašanās aprēķināšanai, sakot, ka metodika neņem vērā tūrisma ietekmi, no kā ir atkarīgs iedzīvotāju radīto iepakojuma atkritumu daudzums valstī.

Lai gan dažas valstis pieprasa elastīgākus termiņus, citas, piemēram, Luksemburga un Nīderlande vēlas vērienīgākus iepakojumu pārstrādes un atkārtotas izmantošanas mērķus. Nīderlandes vides ministre Vivjena Hainena uzskata, ka dalībvalstīm vajadzētu būt vēl ambiciozākām, jo, ņemot vērā iepakojuma apjoma eksponenciālo pieaugumu tirgū, Eiropas Savienība nevar atļauties gaidīt vairākus gadus, līdz tiktu novērotas būtiskas izmaiņas.