Pagājis gandrīz gads, kopš Covid krīzes pirmā viļņa virsotnē dzima brīvprātīgo palīdzības kustība “#PaliecMājās”. Toreiz tā tapa “kā reakcija uz ugunsgrēku”, atceras viena no kustības dibinātājām Inese Vaivare. Taču brīvprātīgie nesastapās ar lielu atsaucību no pašvaldībām un gatavību apvienot spēkus, lai “aizsniegtu” tos, kuri ikdienā nav sociālo dienestu redzeslokā.

Gadu pēc dibināšanas kustība “#PaliecMājās” sāk jaunu projektu, lai to mainītu.

“Mēs pārāk daudz runājam par to, kā palīdzēt, un pārāk maz darām,” saka Inese Vaivare – ikdienā “Latvijas platformas attīstības sadarbībai” direktore un nu jau vairākus gadus no rīdzinieces kļuvusi par limbažnieci.

“Jau gandrīz gadu neesmu izgājusi no mājas, tas ir, no Limbažiem,” sarunas sākumā iesmejas Vaivare.

Pērn marta beigās viņas ideja par brīvprātīgo tīklu, kas palīdzētu ar pārtikas un citu preču piegādi, suņu pastaigām un miskastes iznešanu tiem, kas ir “Covid-19” riska grupā vai atrodas mājas karantīnā, kļuva par vienu no uzvarētājiem virtuālajā ideju ģenerēšanas maratonā “HackForce”.

“Tobrīd mēs visi reaģējām uz ugunsgrēka dzēšanu,” saka Vaivare. Krīzes augstākajā punktā stratēģiskus nākotnes plānus neviens nekala. Priecājās, ka īsā laikā izdevās piesaistīt vairāk nekā 500 brīvprātīgo un palīdzēt daudziem, kam tobrīd steidzami vajadzēja atbalstu. Taču tālākais gads izvērtās visai raibs. “Pēc tāda viļņa, kas patiešām mūs uznesa ļoti augstu gan ar atpazīstamību, gan atbalstu un sadarbību, mums bija atsitiens, kad beidzās ārkārtas situācija un cilvēki vairs negribēja palikt mājās un neko dzirdēt par “Covid” un palīdzēšanu,” viņa atceras. Arī pašiem gribējās atpūsties no intensīvā pavasara.

Vasarā “#PaliecMājās” jau ar atšķirīgu komandu organizēja palīdzību Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai, vēlāk ar Ārlietu ministrijas atbalstu palīdzēja izveidot līdzīga tipa brīvprātīgo kustību Moldovā.

Inese Vaivare ir viena no ekspertēm, kas pašlaik piedalās arī valdības izveidotajā “Covid-19” stratēģiskās vadības grupā, kur palīdzības organizācijas ir brīdinājušas, ka “Covid-19” krīze var kļūt par sociālo katastrofu.

“Man bija pārsteigums, ka pēc manas prezentācijas man jautāja: nu, ko tad tālāk darīt? Man šķita – vai tad man ir jāsniedz tāda atbilde? Tas taču būtu jādara pārvaldei. Mans uzdevums ir pateikt, kur ir problēma,” stratēģiskās vadības grupā pieredzēto atstāsta Vaivare.

“Tā sajūta man ir, ka mēs ļoti daudz runājam par lietām, bet kaut kā nevaram saņemties izdarīt. Mūsu brīvprātīgo kustība bija vērsta uz darīšanu. Un es domāju, ka tas veiksmes stāsts bija tas, ka katrs darīja to, ko varēja. Bet mēs nespriedām, kā palīdzēt. Šobrīd ir ļoti daudz spriešanas, bet darītāju loks ir ļoti ierobežots un varbūt pat īsti nav pie teikšanas,” viņa secina.