Orientēšanās sporta kustība ir viena no vecākajām Latvijā, pirmās liecības par sacensībām atrodamas īsi pirms otrā pasaules kara. No aprīļa līdz pat oktobrim ar īsiem pārtraukumiem ilgst orientēšanās sezona, kas vieno vairākus tūkstošus iedzīvotāju. Liela loma sporta veida attīstībā ir ģimenēm, ko pārmanto bērni un mazbērni. Tas arī ir ārkārtīgi lipīgs hobijs, līdzko to izmēģini, no tā nevar tikt vaļā.

“Orientēšanas sports tā ir skriešana ar šaha galdiņu rokās,” saka šā sporta veida dzimtenē Zviedrijā. Un ne tikai skriešana, bet laušanās cauri krūmiem un biezokņiem, brišana pāri purviņiem un pārplūdušām pļavām ar kompasu un karti rokās. Tā 1968. gada izdevumā “Sports” atbildēts uz jautājumu “kas ir orientēšanās?”. Sporta principi nav mainījušies, tā atzīst Latvijas orientēšanās federācijas viceprezidente Ildze Straume.

Orientēšanās kustība Latvijā ir viena no vecākajām. Pirmais kontrolpunkts kartē fiksēts 1936. gadā pie Ķīšezera ar nosaukumu “Skrējiens nezināmā virzienā”. Pēc laika izveidota arī sporta veida federācija, kas šogad svin jubileju - 60 gadus. Aktīvā sezona ilgst no aprīļa līdz jūnijam, bet vasaras karstākajos mēnešos jūlijā un augustā ieturēts mērenāks režīms. Tiesa gan seriāli vismaz reizi nedēļā notiek katrā novadā, organizatori ir aktīvie klubi, kas Latvijā ir teju 50. Oktobrī noslēdzas aktīvā sezona, un tad cerība ziemā par sniegu, jo arī tādos laikapstākļos sacensības norit.

Taču nozīmīgākā sērija orientēšanās sportā ir Latvijas kauss, aizvadītajā nedēļas nogalē tas norisinājās Madonas novadā Jāņukalnā. Iesācējiem uzreiz grūti pat bija atrast sacensību norises vietu. Dziļi mežā, padsmit kilometru attālumā no šosejas, bet kontrolpunkta prizma notur distancē. Sacensības šeit notiek jau otro dienu un dalībnieku daudz, mazliet pāri 400.