Vēsturnieks izteicās, ka 49.gada izsūtījums neesot bijis tik slikts, kā valda uzskats, ģimenes neesot tikušas šķirtas, esot bijis jāstrādā un daudzi atgriezušies... Padomāsim- kāpēc vispār šos cilvēkus izsūtīja- ne jau tāpēc, lai viņi tur strādātu, vienkārši pēc pirmā genocīda viļņa 41.g. tapa skaidrs, ka nošaujamo ir pārāk daudz, un var taupīt lodes un nav jādomā, kur līķus likt, ja tos aizsūta tur, kur tie paši nosprāgs- bīstamākos uz Vorkutu, bet sievietes un bērnus pietiks uz Omsku un Tomsku, liks pie necilvēcīga darba un nosprāgs kā likts. Tikai tāpēc, ka Staļins nosprāga pirmais, viņi izdzīvoja.

Tā kā sarunā neko tādu nedzirdēju, pieņemu, ka Gintam Apalam nav pilnīgas izpratnes par deportāciju nozīmi latviešu tautas liktenī. Vēl vairāk- visādi citādi cienījamais vēsturnieks izvirza domu, ka deportācijas neesot tas sliktākais, kas noticis- ar to domājot to, ka kopumā karš un pēc tā komunistu vara iznīcināja vairāk cilvēku. Taču deportāciju graujošais pienesums latviešiem nav tikai skaitliska cilvēku likteņu salaušana, galvenais ir mērķis- iznīcināt vietējo cilvēku spēju patstāvīgi noteikt savu likteni, pašiem vadīt savu dzīvi un pretoties svešai kundzībai. Tam vajadzēja novākt eliti- 1) politisko eliti- valsts vadītājus ar pieredzi (politiķus gan labāk pārpirkt vai piespiest sadarboties, bet ja ne...) 2) militāro vadību- visu līdz pat zemākajiem virsniekiem; 3) domājošo inteliģenci- cilvēkus, kuri spēj apkopot, analizēt un izdarīt secinājumus; 4) stipros cilvēkus ar uzņēmēja gēnu, nācijas mugurkaulu- uzņēmējus, kas spējīgi vadīt uzņēmumus, zemniekus, kuri spītīgā neatlaidībā iekopuši tik daudz, ka kļuvuši jau savas dzīves noteicēji. Un ja pirmajā izsūtīšanā iznāca tikt galā ar 1), 2) un daļu no 3), tad 1949.g tika galā ar atlikušajiem 3) un 4), atstājot zemi kolhozu graujošajai darbībai un atlikušos cilvēkus padevīgai verdzībai.
Šis velnišķīgais plāns tika izpildīts ar šausminošu perfekciju, tā, ka sekas tam vēl šodien ir tieši tas, kāpēc mēs kuļamies Eiropas aizmugurē- mums vēl arvien nav attīstījusies elite, kam uzticēt mūsu valsti, tikai pašlabuma meklētāji.