Grāmatai par Ukrainas vēsturi Zaporižjas mākslinieks atrod ģimenes izdevniecību Latvijā

„Ceļojums Ukrainas vēsturē” – tā sauc tikko iznākušo grāmatu, ko Konrāda Adenauera fonds Latvijā no septembra dāvina Latvijas skolām. Vai tiešām par vēsturi un arī par karu var stāstīt komiksu veidā? Ukraiņu mākslinieka Mihailo Dunakovska un latviešu mākslinieces un tulkotājas Leldes Braķes-Klaverī kopdarbs rāda – jā, var! Turklāt arī pašai šīs grāmatas tapšanai ir interesanta vēsture.

Ir darbadienas vakars latvietes Leldes Braķes-Klaverī un viņas vīra, franču valodas skolotāja Erika Klaverī dzīvoklī Rīgā. Abu dēls Nils, Rīgas Valsts 2.ģimnāzijas 10.klases skolnieks, lasa fragmentu no jaunās grāmatas „Ceļojums Ukrainas vēsturē”.

Uz vāka līdzās ukraiņu māksliniekam Mihailo Dunakovskim gan rakstīts tikai Leldes Braķes-Klaverī vārds, taču informatīvās bērnu grāmatas tapšanā bijuši iesaistīti gan Nils, gan arī tētis Eriks. Izdevniecība „Sapņu spalva” ir šīs internacionālās ģimenes uzņēmums. Mākslinieku, kas savai idejai meklēja sadarbības partnerus Latvijā, nepilnus divus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā sadzirdēja tieši šie cilvēki.

"Viņš uzrakstīja e-pastu dažādām izdevniecībām. Atrada mūs internetā. Viņš pats ir no Zaporižjas, kas tajā laikā bija ļoti apdraudēta pilsēta. Bija spiests bēgt un pārcelties tuvāk Kijivai. Kā jau vīrieši līdz 60 gadiem, viņš nevarēja izbēgt no valsts, nav nekad bijis Latvijā. Mēs visu to gadu sarakstījāmies krieviski un angliski, kopā izdomājām šo grāmatas koncepciju,"stāsta Lelde Braķe-Klaverī.

Kopā ar Mihailo Dunakovski Braķu-Klaverī ģimene piedzīvoja kara notikumus vienkāršā Ukrainas iedzīvotāja ikdienā.

"Vienā brīdī, rudenī, kad vajadzēja intensīvāk strādāt – mēs bijām jau atraduši grāmatas sadarbības partnerus, Konrāda Adenauera fondu, kas mums palīdzēja grāmatu sagatavot un izdot, un tad vajadzēja zīmēt katru dienu, apmainīties domām. Un tad bija tas brīdis, kad viņš teica: ja viņš trīs dienas neatbild, tas nozīmē, ka viņiem nav elektrības. Un tā arī bija," turpina Leldes Braķes-Klaverī.

Šādos apstākļos tapa stāsts par profesoru Panasu Panasoviču Panasjuku, disertācijas „Sīrupa lietojums laika mašīnās” autoru, un viņa skolnieku, desmitgadīgo Tarasu Burjaku, kas ar sunīti Buļbu gatavs izmēģināt šo izgudrojumu, atgriežoties Ukrainas senvēsturē un arī ielūkojoties nākotnē.

Nelielā ģimenes izdevniecība „Sapņu spalva” ukraiņu kolēģim sniedza gan emocionālu, gan profesionālu atbalstu, un kopā ar viņu laidās fantāzijas lidojumā.

Apgāds dibināts jau pirms septiņiem gadiem, savienojot Leldes Braķes-Klaverī abas profesijas – beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, taču ilgu laiku dzīvojusi frankofonā vidē, viņa ir gan grāmatu ilustratore, gan tulkotāja. Zīmēšanā un animācijā ienteresējusi arī dēlu Nilu.

Savukārt tētis Eriks ierosinājis latviski izdot Francijā populārā mākslinieka Frederika Manso un sinoloģes Lizas Bresneres grāmatu bērniem par Ķīnas kaligrāfiju. Tapusi arī grāmata „Grafiti noslēpums”, kas ir Nila un mammas Leldes kopdarbs. Tajā atkal darbojušies tīģerēni – detektīvi, kas meklējuši, kāpēc uz Rīgas ēku sienām parādījušies tik daudz zīmējumi, kas turklāt naktī atdzīvojas un dara nedarbus.

Jaunā grāmata, „Ceļojums Ukrainas vēsturē” papildināta gan ar nelielu ukraiņu – latviešu valodas vārdnīcu, gan aprakstu par ukraiņu tradīcijām un nacionālajiem ēdieniem, gan Ukrainas vēstures informācijas konspektu, kas noderīgs arī pieaugušajiem, un noslēdzas ar zināšanu testu, ko izdomājis tētis Eriks, bet noslīpēt palīdzējis dēls Nils, kurš mācās matemātikas novirziena klasē. Autorus konsultējis vēsturnieks Valdis Klišāns, kurš pats ir grāmatas „Ievads Ukrainas vēsturē” autors – jo šie darbi tapuši laikā, kad top arī dzīvā Ukrainas vēsture.

Konrāda Adenauera fonds jau izdalījis vairākus simtus grāmatu, bet aicina joprojām pieteikties skolas, kam tās varētu būt noderīgas. Daļa tirāžas nonāks arī grāmatnīcās. „Un mūsu debesis atkal ir zilas un tīras. Un kviešu lauks ir dzeltens ir mierīgs,” grāmatas izskaņā mazajam Tarasam saka profesors Panasjuks.