Pāvilostā un Kuldīgā jau kopā ar citiem autoriem drīzumā būs skatāmi mākslinieces Ievas Epneres veidotie darbi. Māksliniece Ieva Epnere iedvesmu guvusi rezidences laikā Kuldīgas novada Laidos, kur šobrīd jau ir slēgta skola, taču kad darbi tapa, skola vēl strādāja un tieši tur radīta izrāde, videodarbs un fotogrāfijas izstādei „Laidu leģendas”. Izstādes atklāšanas dienā būs redzama arī Rūdolfa un Elīnas Gediņu performance.

Mākslinieces Ievas Epneres izstādes „Laidu leģendas” atklāšana gaidāma 27. augustā, taču pirmsākumi tai meklējami pirms gada notikušajā mākslinieku rezidencē, stāsta autore.

„Mani uzaicināja uz Laidiem, tā ir Kuldīgas novada rezidence radošiem cilvēkiem, un kuratore Maija Rudovska izvēlējās piecus autorus, katru aizsūtīja uz vienu no Kuldīgas novada pagastiem, un man tika Laidi. Ārkārtīgi interesanta vieta. Nu jau varētu teikt, ka Laidi mani neatlaiž, arī filmas operatoru un pārējos iesaistītos.”

Māksliniece Ieva Epnere pati ir pedagogs un pēdējos gados pievērsusies izglītības pirmsākumiem Latvijā, arī personībai Martai Rinkai:

„Marta Rinka ieviesa pirmskolas izglītību un nodibināja bērnu dārzu „Zaļā skola”. Šo tēmu risinu jau piecus gadus, mani interesē viss, kas saistīts ar izglītību un izglītības pirmsākumiem. Tad man likās, ka Laidi varētu būt labi - skolai ir 100 gadi, skola ir muižā, kas ir vēl interesantāk un uzreiz iedod citu dziļumu,” stāsta māksliniece.

Divu nedēļu laikā mākslinieku rezidencē, dzīvojot Laidos, iespaidi bijuši tik piesātināti, ka nācies domāt, ko ar to visu darīt, atklāj autore. Viņa iepazinās ar cilvēkiem un viņu amata prasmēm, pati iesāka aust gobelēnu Laidu stellēs.

„Tas ko es rādu šobrīd, ir pirmais impulss, kas man bija, domājot par Laidu skolu un zinot, ka tur ir tikai 42 bērni, paturot prātā iespēju, ka tur ir kritiskais bērnu skaits un tiek lemts par skolas slēgšanu. Kad biju rezidencē, tad par to vēl nerunāja, bet gaisā jau kaut kas bija. Tad es sapratu, ka jārada kas paliekošs vietējiem iedzīvotājiem un bērniem.”

Tā dzimusi iecere veidot izrādi par Laidu leģendām, turklāt skolā bijis arī teātra pulciņš.

„Tas nevar būt ar tekstu, pārāk kokaini un tieši, bet balstoties uz leģendām. Biju Rīgā Dailes teātrī uz Elīnas un Rūdolfa Gediņu izrādi „Ļoti labas minūtes”. Tas mani pilnībā satrieca -  labā nozīmē, bija liels mākslas pārdzīvojums.  Izstāstīju Elīnai par savu ideju un izrādes iestudēšanu Laidu bērniem un jautāju, vai viņa nevēlas būt šīs izrādes horeogrāfs. Kopīgi izveidojām, sadarbojoties ar Laidu bērniem, piecu leģendu kustību izrādi. Tad paralēli idejas attīstībai, es uzzinu, ka skola tiek slēgta, tajā brīdī es reaģēju, tas būs pēdējais pusgads šajā skolā simts gados, sapratu, ka kaut kas ir jādara. Uzrunāja operatoru Valdi Celmiņu, vai viņš nebūtu ar mieru strādāt kopā pie filmas. Paralēli video darbam, kur safilmēta izrāde, mēs vēl veidojam dokumentālo filmu. Nezinu, kur tas viss vēl aizvedīs.”

Māksliniecei ir sava pārliecība par to, kas notiek, ja laukos slēdz skolu:

„Ja tiek slēgta skola, tad sirds apstājas. Ja ir skola, tad tur ir dzīvība, var mēģināt ieviest kultūru, bet skola vienmēr ir dzīvība, aprite, jaunie, vecie skolotāji un bērni.” 

Izstādē Pāvilostā būs skatāms ne tikai videodarbs ar Laidos tapušo iestudējumu, bet arī Ievas Epneres fotogrāfijas un neliela instalācija.